Mums katram ir atšķirīgs personīgo vajadzību slieksnis un izpratne par to, kurā brīdī sākas nabadzība; tas mēdz krietni atšķirties. Vienam cilvēkam pietiek ar minimāliem ienākumiem, lai segtu īri, pārtiku un rēķinus, bet citam nepieciešami lielāki ienākumi, jo viņam ir bērni vai kredītsaistības.
Laikraksts “Ziemeļlatvija” projektā “Sarežģītā Latvija”, sadarbojoties ar nacionālo izdevumu “Latvijas Avīze” un reģionālajiem laikrakstiem “Brīvā Daugava”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Staburags”, “Bauskas Dzīve” un “Dzirkstele”, pētīja kāds ir iedzīvotāju labklājības līmenis un kurā brīdī sabiedrība tiek pakļauta nabadzības riska slieksnim. Tika aktualizēta problēma ‒ Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi gadu no gada aug, vairojas arī pirktspēja, tomēr trūcīgākās sabiedrības daļas rocība aizvien vairāk atpaliek no turīgākās daļas.
Pērn publicētie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati nav iepriecinoši. Nabadzības riskam pakļauti 22 % iedzīvotāju; nabadzības riska slieksnis – 699 eiro vienas personas mājsaimniecībai. Latvijā daudzi seniori, personas ar invaliditāti un daudzbērnu ģimenes mēnesi pavada, rūpīgi plānojot, kurš rēķins jāmaksā, ko ēst un kā piepildīt pamatvajadzības.
Portālā www.ziemellatvija.lv vaicājām lasītājiem, vai jūsu mājsaimniecības ienākumi ļauj nodrošināt visas pamatvajadzības? Lielākais respondentu skaits – 28 procenti ‒ atbildēja, ka var iztikt, bet tikai rūpīgi plānojot ienākumus. Tikmēr 19 procenti aptaujāto norādīja – nē, regulāri rodas finansiālas grūtības. Tajā pašā laikā citiem ienākumi ir pietiekami un rodas pat iespēja veidot uzkrājumus. Sīkāk ar aptaujas rezultātiem var iepazīties grafikā.
“Latvijas Avīzes” un reģionu laikrakstu veiktā izpēte par nabadzību atklāj ainu: trūcīgākās sabiedrības daļas rocība aizvien vairāk atpaliek no turīgākās daļas ‒ plaisa pieaug.
“Lai arī kopumā valstī iedzīvotāju ienākumi un pirktspēja ir vairojusies, šis process ir pārāk lēns un nepietiekamos apjomos. Un Latvijas iedzīvotāju labklājība vēl arvien nesasniedz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni,” “Latvijas Avīzei” uzsver Eiropas Pretnabadzības tīkla dalīborganizācijas “EAPN-Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga un piebilst: “Pērn 7,8 % Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai, bet 22,5 % bija tieši pakļauti nabadzības riskam. Tie ir vairāk nekā 400 tūkstoši valsts iedzīvotāju.”
Pirktspēja augusi
“Latvijas Avīze” vērš uzmanību, ka par spīti cenu kāpumam, kas negausīgi aprij lielu daļu ienākumu, iedzīvotāju pirktspēja pēdējo desmit gadu laikā ir nedaudz augusi. Statistiķi izrēķinājuši, ka 2014. gadā vidēji viens strādājošais par visu algu varēja nopirkt, piemēram, 84 kg vārītās desas vai 630 litrus piena, vai 4002 olas, bet 2024. gadā par vidējo algu sanāca jau 114 kg desas vai 874 litri piena, vai 4038 olas. CSP dati liecina, ka līdzīgi bijis ar citiem pamata produktiem, izņemot liellopu gaļu, kartupeļus un maizi, ko 2024. gadā par algu varēja iegādāties nedaudz mazākā apjomā. Lai gan par vidējo pensiju caurmērā var nopirkt gandrīz divreiz mazāk pārtikas nekā par vidējo algu, tomēr pensionāru pirktspēja augusi straujāk. Par vidējo pensiju 2024. gadā varēja iegādāties 2210 olas (2014. g. – 1902) vai 63 kg vārītās desas (2014. g. ‒ 40), vai 479 litrus piena (2014. g. ‒ 299).
Ienākumu kāpums bijis krietni straujāks. Laikā no 2004. līdz 2014. gadam vidējie mēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecību valstī trīskāršojušies, bet no 2014. līdz 2024. gadam tie dubultojušies. Mājsaimniecībai laukos 2004. gadā mēneša ienākumi vidēji bija nepilni 300 eiro, 2014. gadā – jau 858, bet 2024. gadā – 2069. Vēl pirms desmit un divdesmit gadiem augstāki vidējie ienākumi bija pilsētas mājsaimniecībām, bet 2024. gadā laucinieki pārspēja pilsētniekus.
Vienlaikus dati Latvijā uzrāda ļoti augstu ienākumu nevienlīdzību. 2024. gadā visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,7 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi. Savukārt Džini koeficients 2024. gadā bija 35,6 %, uzrādot augstāko reģistrēto ienākumu nevienlīdzības rādītāju pēdējo gadu laikā.
No Eiropas Savienības valstīm vienīgi Bulgārijā plaisa starp nabadzīgajiem un turīgajiem ir vēl izteiktāka.
Vistrūcīgākajās Latvijas mājsaimniecībās 2024. gadā ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija vidēji 317 eiro mēnesī, kamēr visturīgākajās mājsaimniecībās – vidēji 2084 eiro mēnesī. Nevienai no trūcīgākajām mājsaimniecībām ienākumi nebija augstāki par 474 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet turīgāko mājsaimniecību vidū šis rādītājs bija 1327 eiro.
Arī reģionālā griezumā Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi var atšķirties pat uz pusi. Tā 2024. gadā viszemākie ikmēneša ienākumi bijuši Krāslavas, Rēzeknes, Ludzas, Augšdaugavas un Balvu novadā – no 538 līdz 593 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli, liecina CSP mediānas rādītāja aprēķini. Savukārt turīgāko iedzīvotāju galā – Saulkrastu, Ropažu, Ķekavas, Ādažu un Mārupes novadā – vienam mājsaimniecības loceklim ticis no 949 līdz 1196 eiro.
Gandrīz pusei (45 %) Latgales reģiona mājsaimniecību 2024. gadā galvenais iztikas avots bija pensijas un pabalsti jeb sociālie transferti (ietver valsts un pašvaldības piešķirtās pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas). Salīdzinājumam – Rīgā tikai 28 procenti mājsaimniecību pamatā ir atkarīgas no valsts un pašvaldības atbalsta. CSP pārskats par Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2024. gadā liecina, ka turīgākajām mājsaimniecībām ienākumi no algota darba veidoja līdz 76 % no ienākumiem, kamēr trūcīgākajām mājsaimniecībām – tikai 40,3 %.
Ar stratēģiju pret nabadzību?
Vērtējot nabadzības izskaušanas politiku, “EAPN-Latvia” vadītāja Laila Balga “Latvijas Avīzei” norādījusi, ka vārdi par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu bieži vien ir tikai kaila retorika. Viņa uzsver, ka Latvijā joprojām nav izstrādāta nacionālā vai vietējā nabadzības apkarošanas stratēģija vai plāns. “Tas nozīmē, ka trūkst vienotas, mērķtiecīgas un ilgtspējīgas pieejas nabadzības mazināšanai. Nav dokumenta, kurā būtu izklāstīti konkrēti mērķi, uzdevumi, termiņi un budžets, kas īpaši vērsts uz nabadzības mazināšanu.”
LM pārstāve Evija Kūla iebilst, ka nabadzības samazināšanas mērķi un uzdevumi ir noteikti vairākos politikas plānošanas dokumentos, piemēram, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam vai Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam. Laila Balga nenoliedz, ka daudzi jautājumi saistībā ar nabadzības mazināšanu ir iekļauti citās valdības apstiprinātās stratēģijās un plānos: “Taču ir nepieņemami, ka vienai no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm nav savas centrētas nabadzības apkarošanas stratēģijas. Ar šauru skatījumu nepieciešamos pozitīvos rezultātus valstī neizdosies sasniegt.”
Komentējot sabiedrībā nereti sastopamo viedokli, ka latvieši pašlaik dzīvo labāk kā nekad, Laila Balga teic: “Dzīvojam labā valstī, iespēju valstī, jo mums ir izcilas demokrātijas iestrādes. Mēs patiešām dzīvojam labi, un to pierāda spējas palīdzēt citiem. Čīkstēšana bieži vien nozīmē to, ka vēlamies dzīvot vēl labāk. Taču vēlos uzsvērt, ka vairāk varēs sasniegt, kļūt bagātāki tikai tie, kuri caur zināšanām izpratīs citu ietekmi uz savu dzīvi un spēs paši sevi aizsargāt. Nabadzības jēga neatspoguļojas tikai ienākumos, labumos vai stratēģijās. Nabadzību nepieciešams izdzēst no cilvēku galvas.”
Situācija kaimiņu novados
Laikraksts “Dzirkstele” pabijis zupas virtuvē Gulbenē, kur cilvēki var saņemt bezmaksas maltīti. Tur valda laipnība, beznosacījumu labdarība. Ja kāds vēlas arī otro ēdienu, tad gan tomēr lielākoties ir jāmaksā. “Es jau nevaru citādi. Nesanāk savilkt galus,” skaidro zupas virtuves saimniece Ilga Vanuška. Viņa piebilst, ka no naudas ziedojumiem, ko saņem no otrā ēdiena pasūtītājiem, pērk produktus un vāra zupu, kuru izdala par brīvu.
Saimniece stāsta, ka bez sabiedrības atbalsta nevarētu tik daudzus gadus katru darbdienu nodrošināt zupu par brīvu visiem, kuriem tas ir dzīvības ēdiens. Labi cilvēki ziedojot pārtikas produktus, malku. Ne tikai gulbenieši vai beļavieši, arī cilvēki no kaimiņu novadiem. Reizēm esot tā, ka itin nemaz nav naudas, trūkst produktu, taču vienalga zupa top.
Savukārt Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta laikrakstā “Alūksnes un Malienas Ziņas” aktualizē jautājumu par “iemācīto bezpalīdzību”, kad kā vienīgais savu problēmu cēlonis tiek saskatīts nepietiekams atbalsts no valsts un pašvaldības: “Cilvēks izvirza nemitīgas pretenzijas, atļaujas pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu un nesaskata savā bezdarbībā nekā nosodāma.” Sociālā darba galvenais uzdevums ir nevis vienkārši apmierināt personas materiālās prasības, bet gan sniegt atbalstu, lai cilvēks pats mainītu savu dzīvi. Jautājums par nabadzības pārvarēšanu nav skatāms atrauti no katra indivīda personīgajām spējām pielāgoties dzīvei un prasmēm pārvaldīt savus finanšu līdzekļus. Ilze Posta saka: “Nav vienotas formulas, kas derētu ikkatram, jo cilvēku materiālā situācija bieži vien ir atkarīga nevis no saņemtās naudas daudzuma, bet gan no dzīvesveida izvēlēm. Ir cilvēki, kuri ar pavisam niecīgiem līdzekļiem, pat ar 300 eiro mēnesī, spēj gan godprātīgi samaksāt visus komunālo pakalpojumu rēķinus, gan uzturēt mājokli, kamēr citam arī ar tūkstoti eiro mēnesī šķiet nepietiekami.”
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .
