FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Kad ūdenstilpes klāj ledus un termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, liela daļa izvēlas siltu tēju un biezu segu. Taču ir cilvēki, kuri dodas pavisam citā virzienā – pretī āliņģim. Arvien vairāk drosminieku arī mūsu pusē atklāj ziemas peldēšanas spēku kā izaicinājumu ķermenim un restartu prātam.
“Esmu pilnīga iesācēja ziemas peldēšanā. Jau ilgu laiku par to domāju, taču vienmēr šķita – tas nav priekš manis. Skatījos sociālajos tīklos, kā cilvēki drosmīgi lien āliņģī, un sev teicu: “Nē, es tā nevarētu.” Līdz brīdim, kad apnika tikai skatīties,” saka Sintija Levica no Grundzāles.
Ziemas peldēšana personīgi viņai ir kā restarts ķermenim un prātam. Spontāni lēmumi bieži ir tikpat nozīmīgi kā rūdīšanās process – svarīga ir vēlme pārkāpt ierastās komforta zonas. “Tajā mirklī, kad esi aukstajā ūdenī, nav iespējams domāt ne par darbiem, ne pienākumiem, ne raizēm. Un varbūt tieši tajā slēpjas šīs pieredzes vērtība. Kāpēc tieši šogad? Varbūt tāpēc, ka pienāca sajūta – ja citi var, kāpēc lai es nevarētu? Lielāko iedvesmu smēlos no gaujienietes Kristīnes Rudzītes, kura ziemas peldēm pievērsusies jau ilgāku laiku. Viņa ne tikai dalījās pieredzē, bet arī ieteica, ko iegādāties, lai droši uzsāktu. Pateicoties viņai un vēl vienam gaujienietim, ziemā Zvārtavas ezers ieguvis lielu, izcirstu āliņģi, kas kļuvis par satikšanās vietu drosmīgajiem. Un tad vienā dienā vienkārši aizbraucu un iegāju ezerā. Jā, pareizāk droši vien būtu sākt rūdīties jau rudenī, pakāpeniski pieradinot ķermeni pie aukstuma. Bet es neesmu tāds cilvēks. Man patīk spontāni lēmumi,” atklāj Sintija.
Pirmās reizes braukusi kopā ar vīru, kurš viņu šajā trakajā avantūrā atbalstījis no malas. “Bet, lai būtu vēl foršāk, tagad cenšamies saplānot laikus un uz ezeru dodamies abas ‒ es un Kristīne. Šī mazā avantūra lika saprast, cik patiesībā daudz mēs, cilvēki, spējam, ja sev pasakām ‒ es varu!” uzsver Sintija.
Ar roņošanu aizraujas arī smilteniete Iveta Kazaine. Kā pati saka, kopš uzsākusi ziemas peldēšanu, šajā ziemā tai pievērsusies vēl nopietnāk. “Aukstā ziema un pamatīgie mīnusi nebiedēja, tieši otrādi, deva lielāku motivāciju apzināties, ka es to varu. Šosezon arī turpināju roņošanu un jau vairāk nekā iepriekš. Ūdenī un uz āliņģi devos no septembra līdz janvārim gandrīz katru dienu, ar nelieliem izņēmumiem. Man šogad bija lieliska kompanjone, kas bija kā motivators braukt peldēties katru dienu. Viņa gan roņo pirmo gadu. Laiks standartā, ko pavadu ūdenī, ir ap piecām minūtēm, kādreiz nedaudz ilgāk vai kādreiz mazliet mazāk, skatoties pēc pašsajūtas. Vienīgi februārī mazliet esmu iepauzējusi ar roņošanu nesaistītas traumas dēļ,” pastāsta Iveta. Viņa novērojusi, ka Smiltenes “roņu” peldētavā reizēm ir rinda uz peldi. Sanāk aprunāties ar citiem roņotājiem un reizēm kopīgi iztīrīt āliņģi, lai tiktu pie peldes.
Paši peldētāji atgādina, ka ziemas vai ledus peldēšanai nepieciešama sagatavošanās, aklimatizācija un, vēl svarīgāk, pieredze, jo iegremdēšanās aukstā ūdenī jāveic tikai atbilstoša profesionāļa uzraudzībā, lai izvairītos no traumām un nopietniem riskiem savai veselībai. Ziemas peldētāji ledainā ūdenī atrodas īslaicīgi, tāpēc organisms nepaspēj nosalt. Pavadot dažas minūtes āliņģī, visas organisma sistēmas virzītas uz enerģijas izstrādi. Tādā veidā peldētāji trenē imūnsistēmu, termoregulāciju, gatavo sevi stresa apstākļiem.
