Četri gadi – tik ilgs laiks pagājis kopš 24. februāra, kas uz visiem laikiem mainīja miljoniem cilvēku dzīvi Ukrainā. Tā kļuvusi par mūžīgo robežu starp dzīvi “pirms” un “pēc”, dienu, kas mainīja ģimeņu, pilsētu un valsts likteni.
Krievijas pilna mēroga iebrukuma ceturtā gadadiena Ukrainā arī mūspusē dzīvojošos ukraiņus pārņem ar dziļām sāpēm, bet vienlaikus – ar nesaraujamu kopības sajūtu, pateicību par līdzcilvēku atbalstu un stingru cerību, ka gaisma atkal uzvarēs tumsu.
Vairāk nekā 30 Smiltenes novadā dzīvojošo ukraiņu ir apvienojušies biedrībā “Nadija”, kas turpina rīkot reģionālus pasākumus, turpina vākt ziedojumus, palīdz Ukrainas civiliedzīvotājiem un armijai, atbalsta viens otru. Šomēnes, pieminot Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ceturto gadadienu, Smiltenes novada ukraiņu kopiena kopā ar biedrību “Nadija” rīkoja atbalsta pasākumu, pateicās Latvijas tautai par sniegto patvērumu, palīdzību un sirsnīgo atbalstu šajā sarežģītajā laikā. Akcijas ietvaros tika organizētas ukraiņu virtuves pusdienas, kur ikviens interesents tika cienāts ar tradicionālo boršču un pīrādziņiem (pampuškām).
“Tā bija iespēja ne tikai sanākt kopā, bet arī dalīties ar daļiņu ukraiņu siltuma un kultūras ar Smiltenes un tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem. Pasākums notika salonā “Tom Džī”, kas atrodas pilsētas centrā. “Jau trešo gadu salona īpašniece Evita Ozoliņa-Brence laipni mums sniedz šādu iespēju. Sirsnīgs paldies viņai par šo iespēju. Tas ir vairāk nekā tikai pasākums. Tas ir par vienotību, atsaucību un lielām sirdīm. Mēs sirsnīgi pateicamies visiem, kas piedalījās šajā iniciatīvā,” saka Natālija Juščenko, Smiltenes novada Ukrainas civiliedzīvotāju kopienas koordinatore, izglītības psiholoģe un līdere biedrībai “Nadija”.
Viņa uzsver: “Mums, ukraiņu ģimenēm, katra ir sāpju diena. Tā ir robeža starp dzīvi “pirms” un “pēc”. Tomēr pat vistumšākajos laikos cerība dod spēku dzīvot šeit un tagad, atbalstīt citam citu un turpināt palīdzēt Ukrainai.”
Šī nav vienīgā biedrības “Nadija” iniciatīva šomēnes. Pirms pāris nedēļām Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas bērni un darbinieki kopā ar ukraiņu kopienas biedrību “Nadija” iesaistījās akcijā “Skolas par uzvaru”, lai palīdzētu Ukrainas karavīriem un civiliedzīvotājiem. Akcijas ietvaros tika saziedotas atbalsta kastes Ukrainas karavīriem. Akcijas atbalstītāji Apē uzsvēruši: “Ziedojot mēs dodam ne tikai lietas ‒ mēs dodam cerību, spēku un atbalstu!”
“Akcijā piedalījās Smiltenes un Apes iedzīvotāji, kā arī ukraiņu ģimenes, kuras šobrīd dzīvo Smiltenes novadā. Palīdzība jau nogādāta Rīgā, no kurienes tā ar konvoju dosies uz Ukrainu. Sakām sirsnīgu un patiesu pateicību Latvijai par atbalstu Ukrainai, par atvērtajām sirdīm un iespēju būt drošībā,” pateicas N. Juščenko.
Pat pēc tumšākās nakts aust jauna diena
Darija Krivoboka Latvijā ieradusies nesen, tāpēc turpina adaptēties vietējā vidē. Viņa priecājas par pašreizējiem dzīves apstākļiem un ir pateicīga latviešiem par uzņemšanu. “Latvijā esmu no 2025. gada septembra. Pirms tam jau biju šeit. Pirmoreiz Latvijā ciemojos 2023. gada rudenī. Biju ieradusies ciemos pie saviem radiniekiem, kuri uz Smilteni bija pārvākušies pēc tam, kad Ukrainā sākās karš. Pērn arī es nolēmu doties uz Latviju. Protams, šeit ir cita kultūra, cita valoda, cita mentalitāte, tāpēc adaptācija prasa laiku. Tas ir tikai normāli. Ļoti liela nozīme adaptācijas periodā ir vietējai kopienai. Es vēlos teikt latviešiem, kas ar sapratni un iejūtību attiecas pret ienācējiem, ‒ jūs esat lieli malači! Ja kaut ko nesaproti, nezini, vienmēr palīdzēs un izskaidros visu. Kas mani visvairāk pārsteidza? Tas, ka šeit daudzās pilsētās pie dažādām iestādēm ir redzami Ukrainas karogi. Tas ir ļoti patīkami. Rada sajūtu, ka mēs šeit neesam sveši, ka mums jūt līdzi un mūs izprot. Jā, latvieši prot līdzpārdzīvot kara šausmām, kas notiek Ukrainā. Brīžiem pat šķiet, ka daudzi pārdzīvo tik dziļi, it kā tas viss notiktu ar viņu ģimenēm, tuviniekiem. Vēl man bija interesanti uzzināt, ka latvietis pēc dabas ir dzimis vienpatis un labāk dzīvo viensētā. Mums atkal ir radi, radu radi, un mēs visi, ja ne dzīvojam kopā, tad regulāri ejam ciemos viens pie otra. Šeit ir nedaudz citādi,” atklāj Darija un uzsver, ka viņai ir svarīgi veidot komunikāciju ar vietējiem iedzīvotājiem.
“Esmu sākusi mācīties latviešu valodu. Izzinu latviešu kultūru, tradicionālos svētkus, tradīcijas un paražas, piedalos socializēšanās pasākumos, kad tādi šeit notiek. Ne tikai Smiltenē, bet Rīgā vai citviet. Piemēram, nupat Smiltenē mums, ukraiņu biedrībai, bija jauks pasākums kopā ar vietējo kopienu. Pieminot kara gadadienu, bijām pagatavojuši 30 litrus boršča, kā arī citus tradicionālos ukraiņu ēdienus, tostarp vareņikus, un cienājām vietējos. Tas bija mūsu pateicības žests par to, cik labi un viesmīlīgi mūs šeit ir uzņēmuši,” stāsta Darija.
Viņas dzimtajā pilsētā Kijivā šobrīd joprojām ir smaga situācija. “Situācija ir sarežģīta. Decembrī un janvārī tur bija liels aukstums, kad termometra stabiņš noslīdēja 20‒25 grādus zem nulles. Iedzīvotāji burtiski cīnījās par izdzīvošanu. Elektrības un apkures padeve tika traucēta. Elektrības padeve nereti tika nodrošināta vien 40 minūtes dienā. Tas pats ar ūdens padevi. Vai nu nebija ūdens vispār, vai no krāna tecēja tikai auksts ūdens. Varēja būt, ka pēc grafika to ieslēdz uz divām vai četrām stundām. Tad tajā laikā cilvēki izmantoja iespēju uzlādēt ierīces, izmazgāt veļu un tamlīdzīgi. Iedomājieties, istabās bija trīs grādi virs nulles. Nežēlīgi auksts. Uzturēties neiespējami un kur vēl domāt par miegu un kārtīgi izgulēties. Ne pagatavot ēst, ne nomazgāties un normāli aiziet uz tualeti. Vienīgais glābiņš ir tiem, kuriem mājās ir gāzes plīts, tad kaut kā vēl var izlīdzēties šajā situācijā. Protams, joprojām turpinās apšaudes, uz pilsētu tiek mērķētas raķetes, turpina lidot bezpilota lidaparāti, tā saucamie “šahedi”, kas lido kā bites. Ir trauksme un sirēnas. Nenormāls troksnis. Iekšēji viss dreb. Tas ir šausmīgi, ir jāmēģina paspēt paslēpties, jādodas uz patvertnēm,” Darija atklāj to, ko nākas pārdzīvot viņas tuviniekiem šajā ziemā.
Viņas vecāki šobrīd atrodas Kijivā, tur dzīvo un strādā. Neplāno nekur pārcelties vai bēgt prom. Citi radinieki dzīvo Černihivā un Slavutičā. Un arī viņi savu valsti šobrīd negrasās pamest. “Tās ir divas pilsētas, kas atrodas gana tuvu robežai ar Baltkrieviju, kas arī ir tāda pati agresorvalsts, kas atbalsta notiekošo. Šajās pilsētās situācija ir līdzīga kā Kijivā ‒ traucēta elektrības padeve un siltumapgāde šajā ziemā,” zina stāstīt ukrainiete.
“Ir svarīgi saprast, ‒ karš Ukrainā neilgst četrus gadus. Tas sākās 2014. gadā. Kopš tā laika Ukraina nemitīgi cīnās par savas valsts teritoriju nosargāšanu, pastāvēšanu. 24. februārī, kopš pilna mēroga krievu iebrukuma, mani pārņem līdzīgas sajūtas katru gadu. Trauksmes sajūta ir klātesoša visu laiku. Pat tagad, kad atrodos Latvijā drošībā. 24. februārī ukraiņu dzīve mainījās pirms un pēc kategorijās. Atceros izmisumu, dzīvniecisku baiļu sajūtu, kas notiks ar mani, manu ģimeni, manu māju? Un ataust atmiņā dažas dienas pirms 24. februāra, kad savā starpā ukraiņi runāja ‒ iebruks, neiebruks krievi. Es biju starp tiem, kas neticēja ļaunākajam scenārijam. Diemžēl. Krievu varaskāre ņēma virsroku. Un man ir naids, niknums pret krieviem, kuri lēma šādi izrīkoties ar ukraiņu tautu. Par viņu paveiktajiem noziegumiem atcerēsies ukraiņi paaudžu paaudzēs un par nodarījumu nepiedos nekad. Nevaru izteikt skumjas un žēlumu. Sirds sāp par karā kritušajiem ukraiņu karavīriem un nevainīgiem civiliedzīvotājiem. Ir tik daudz teikts un vēlēts šajās dienās. Es vēlos to pašu, lai mums pietiek spēka un izturības nosargāt savu zemi. Ukraiņi zina, ka pat pēc smagākās nakts nāk jauna diena un dzīve turpinās. Šie četri gadi ir parādījuši, ka mūsu tautai ir cīņas spars. Mūs nevar salauzt. Atliek tikai cīnīties tālāk līdz uzvarai. Mēs ceram uz uzvaru un mieru.”
Sarunas izskaņā Darija pateicas latviešiem par atbalsta sniegšanu Ukrainas iedzīvotājiem: “Paldies latviešu tautai par neizmērojamo sirsnību, bezgalīgo palīdzību dažādām organizācijām, kas turpina sniegt atbalstu Ukrainai. Paldies par draudzīgu uzņemšanu un cilvēcīgu līdzi jušanu. Paldies, ka esat kopā ar mums!”
Par drosmi turēties un pacietību virzīties uz priekšu
Daudz dziļu pārdomu brīžu piedzīvojusi arī Apē dzīvojošā Olga Šreidere, kura ar dēlu šeit dzīvo četrus gadus – tik ilgi, cik turpinās karš.
“24. februāris man bija iekšēja klusuma diena. Tā nav tik daudz baiļu, cik koncentrēšanās diena: tā ir sajūta, ka tu sevī savāc visu svarīgo un pārbaudi, vai tas vēl ir tur. Sāpes nav pazudušas, bet līdzās tām jau sen ir spītīga cieņas un pateicības sajūta – par cilvēkiem, kas turas, un par valstīm, kas nav novērsušās,” emocijās dalās Olga.
Viņa prāto, ka gadu gaitā viņas dzimtā valsts ir kļuvusi nobriedušāka un godīgāka pret sevi. “Daudzas ilūzijas ir izzudušas, bet ir vairāk savstarpēja atbalsta un atbildības vienam par otru. Pilsētas ir mainījušās, cilvēki ir mainījušies – un šīs ir grūtas, bet svarīgas pārmaiņas,” viņa saka un atklāj: “Mana ikdienas dzīve Latvijā virspusēji ir mierīga, taču ar pastāvīgu iekšēju saikni ar Ukrainu. Šeit es jūtu cieņu un sapratni, un tas man dod spēku. Man Latvija ir vieta, kur varu atvilkt elpu un turpināt būt noderīga. Novēlu latviešiem saglabāt jūtīgumu un drosmi nostāties brīvības pusē. Un ukraiņiem es novēlu pašapziņu un pacietību: mēs jau esam pierādījuši, ka varam neatlaidīgi turpināt un virzīties uz priekšu, pat ja ceļš šķiet neiespējams,” saka Olga.
