FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Ziemas rīts pagalmā ir kā neliels brīnums – sniegs spīd un putni, gaidot savu porciju, dejo starp kokiem. Šis ir laiks, kad daudzās mājsaimniecībās putnu barošana ir izveidojusies par jauku tradīciju. Ziemu bez vietējās apkaimes putnu piebarošanas nevar iedomāties arī Virešu pagasta iedzīvotāja Sandra Apškrūma.
Viņa ir pārliecināta, lai arī pat aukstās un sniegainās ziemās putni paši spēj atrast sev nepieciešamo barību, tomēr piebarošana palīdz vieglāk tikt pie barības. Pat neliels, bet regulārs barības daudzums var nozīmēt atšķirību starp dzīvību un bojāeju, īpaši mazajiem putniem, kuri aukstumā ātri zaudē enerģiju.
Putni un dzīvnieki kopā rada dzīves simfoniju, kurā pat ziemas sals nespēj apturēt prieku. Šīs mazās stundas, kad cilvēks un daba satiekas, māca pacietību, uzmanību un mīlestību pret dzīvi visās tās formās.
“Dzīvoju pavisam nomaļā vietā, bet dzīve šeit nemaz nav garlaicīga. Laikam ir tāpat kā ar darbu – kā mēdz teikt, muļķis vienmēr savu darbu atradīs. Tāpat sev nodarbošanos laika kavēšanai un priekam vienmēr var atrast pat ziemā. Man tās ir rūpes par putniem. Ar katru gadu barojam arvien vairāk – saulespuķu sēklas aiziet kilogramiem. Ja rīta porcija ir apēsta un es izeju ārā, putnu bars jau lido pakaļ no viena koka uz otru – pavada un sagaida. Ja sēklas ir beigušās, talkā nāk speķis dzilnām, dzeņiem. Arī sīļi nāk uz sēklām, tie daudz apēd,” stāsta Sandra.
Pagalmā viņai ierīkotas vairākas putnu barotavas. Viena tapusi šajā ziemā, pavisam tuvu mājai un labi var redzēt pa verandas logu. Barotava izveidota tik tuvu mājai cerībā, ka pie tās nepulcēsies sīļi. Tie saimnieci ne īpaši iepriecina, jo ir galvenie vaininieki, kas vasarā dārzā no krūmiem noēd smalkākās ogas.
“Mums ir rūpe arī par savu meža strazdu. Meža strazds barotavā nav nācis, tam vairāk interesē salasīt to, kas ir pa zemi. Tam nesu ābolus, pāršķeļu tos uz pusēm. Šoziem viņam esam īpaši pievērsušies, esam ievērojuši, ka viņš mūs pamana un jau gaida. Knābā savu ābolu un meklē visu, kas kompostā tiek izbērts,” viņa saka.
Sandra neslēpj, ka, barojot putnus, jāpiedomā, kā ar putniem pagalmā sadzīvos kaķi. Ne vienam vien šī ir problēma. Jo, tiklīdz barotava ir tuvāk, kaķi pamanās uzlīst un vaktē medījumu. Arī Sandras medīgajam runcim bijis šāds netikums.
“Pirms gadiem, kad tika uzstādīta putnu barotava, mans slavenais rudais runcis, pussibīrietis un mežonīgi medīgs, gulēja dobē zem skujeņiem, kuplajām tūjām, un tā vien gaidīja, kad kāda zīlīte nolaidīsies zemē. Kamēr citi ziemā lepojas ar skaistām bildēm, kā viņi baro putniņus, es savējiem teicu, ka varētu ielikt bildi un pierakstīt – mēs ar putniņiem barojam kaķus. Joki gan mazi, gandrīz katru dienu kāda zīlīte aizgāja runcim barībā,” atminas Sandra un teic, ka tagad situācija ir mainījusies.
Nu runcis kļuvis vecāks, slinkāks un vēl resnāks, tāpēc reti kura zīlīte nonāk viņam uz zoba. Toties putnu ir kļuvis ļoti daudz vairāk. Tagad ir salidojis tik daudz putnu – zvirbuļi, zilzīlītes, pelēkās zīlītes, lielās zīlītes, dzilnīši. Liekas, ka te jau uz ēšanu salaižas putni no visas Vidagas un Virešu pagasta.”
Izrādās, ka ziemā Sandrai nākas barot ne tikai putnus, bet arī meža zaķus. “Piemēram, ābelēm liekos, nevajadzīgos zarus apzināti cenšamies griezt rudenī un saliekam vecajā dārza teritorijā, kur reiz tika iesēts zālājs. Tur izaug sulīga zālīte, un ziemā zaķi tur siro – vesela banda. Savulaik visai dārza teritorijai apkārt tika uzstādīts siets, jo vasarā pa pagalmu staigāja stirnas – viss tika noēsts. Izrādījās, ka viņām garšo pilnīgi viss. Taču ziemā zaķi tik un tā brīvi staigā – drāšu siets ar caurumiem un izgrauzumiem viņus neaiztur. Tāpēc mēs zaķus barojam, lai tie negrauž to, ko mums negribētos zaudēt, bet tas viņus neaptur apgrauzt mellenes. Aizeju apstaigāt un varu tikai noplātīt rokas. Stādījumus – ap 90 melleņu krūmu ‒ nevaram aptīt, lai pasargātu no zaķiem. Jaunos dzinumus tāpat tie pamanās apgrauzt. Lai kā mēs par zaķiem rūpētos – izvelkam no sniega zarus, apgriežam tos, lai nabaga zaķīši var grauzt –, viņi dara savu. Gadījās arī tā, ka mazāko zaķi kaķis trīs dienu laikā nomušīja. Bet ar lielajiem tas nesanāca. Kad viņš mēģināja to pašu ar lielajiem zaķiem, dabūja pamatīgi atrauties. Kopš tā laika lielos zaķus viņš vairs neaiztiek.”
Sandrai ar ģimeni redzētie skati pie putnu barotavām raisa pozitīvas emocijas. Katras zīlītes atlidošana, katrs meža zaķa šurpu-turpu lēciens māca pacietību, rūpes un dzīves plūdumu. “Ar katru ziemu šī saikne kļūst dziļāka un pagalmā valdošā dzīvība atgādina, ka pat mazākais žests – sauja sēklu vai pāršķelts ābols – spēj iedvesmot un saistīt mūs ar pasauli, kas vienmēr pulsē tepat aiz loga,” viņa stāsta.
Sandrai pūrā arī daudz citu stāstu par dzīvi laukos. “Par vasaru es varētu rakstīt romānu. Bērni man reizēm saka, ka man kaut kā īpaši izdodas nofilmēt neparastus skatus. Pagājušajā vasarā pie mums pat pupuķis dzīvoja – lielajā ozolā un tepat pa dārzu staigāja. Izdevās arī nofilmēt. Par ežiem vispār ir vesels stāsts. Žēl tikai, ka ežiem ir tik īss mūžs. Daudzi nāca uz manu saucienu, ēda no rokas – filmēju, fotografēju. Smējos par kaķiem, par to, kā viņi sākumā reaģēja uz ežiem. Laukos ir vecas ēkas, kur zem pamatiem dzīvo eži. Viņi tiek baroti, vakarā tiek saukti, nāk uz ēšanu un ēd no vienas bļodas kopā ar kaķiem. Kuriozu netrūkst ar visiem tiem zvēriem, kas mums apkārt,” saka Sandra.
Aukstajā laikā putniem ir ļoti svarīgi nodrošināt ūdeni, ne tikai barību. Tāpēc, ja ir iespēja, parūpējieties arī par dzirdinātavas nodrošināšanu. Putni būs pateicīgi.
Viņa aicina arī citus, tostarp ģimenes ar bērniem, apsvērt domu par putnu barotavas izveidi savā pagalmā. “Putnu barotavas ir labs veids, kā jau no mazotnes sākt izprast norises dabā un mācīties atbildību un pienākuma apziņu, jo, sākot barot putnus, tas ir jādara katru dienu visu ziemu līdz pat pavasarim. Putnu dziesmas, lidojumi un sīkie soļi pa sniegu atgādina, ka rūpes un uzmanība pret dzīvi apkārt mums atklāj pasauli tās siltākajā un sirsnīgākajā veidolā,” uzsver Sandra.
