FOTO: GUNTA ATARE
Mūsu skaistā Smiltene aug un attīstās, un to veic smiltenieši ar savu pašaizliedzīgu, godīgu, neatlaidīgu, radošu darbu. Tāpēc gribas pastāstīt par Annas un Gunta Priedīšu ģimeni, kura ar sirdi un dvēseli veic savu darbu, nežēlojot ne savas zināšanas, ne spēku un enerģiju, lai mūsu Smiltene kļūtu vēl skaistāka. Un Smiltene ir skaista, jo 2025. gada Ziemassvētku noskaņās radītā rota tika atzīta par otru skaistāko visā Vidzemē.
Anniņa. Anniņa – šuvēja. Kurš gan Smiltenē nepazīst šo brīnišķīgo, pretimnākošo, izpalīdzīgo, dāsno, ar labi izkoptu gaumi, labestīgo, strādīgo, vārdu sakot, inteliģento sirds cilvēku. Un ja vēl pievienojas uzvārds Priedītis, tad kļūst skaidrs šīs ģimenes devums Smiltenei. Te es domāju Anniņas dzīvesbiedru Gunti Priedīti. Jāsaka gan, ka Anniņas vīru Gunti nebiju agrāk iepazinusi, zināju tikai to, ka bez pamatdarba Smiltenes “8CBR”, viņš ir skulptors, radījis visas skulptūras Cērtenes pilskalnā.
Anniņu es vairāk iepazinu, gan man personīgi šujot, pārtaisot, izlabojot, gan uzlabojot, piešķirot kādu akcentu tērpiem. Vēl vairāk iepazinu, kad viņa ar savām kolēģēm šuva senioru deju kolektīvam “Pīlādzītis” deju tērpus. Atceros, ka nekad nebija gadījuma, ka Anniņa teiktu – “piedodiet, šoreiz nepaspēju, nāciet citreiz uz uzlaikošanu”. Nekad! Precīzi bija izplānojusi un sadalījusi laiku uzlaikošanai. Bet mūsu, dejotāju, taču bija daudz – ap divdesmit. Un jāpiebilst, ka abas kopā ar mūsu deju kolektīva vadītāju Raitu Lindi ir apveltītas ar labi izkoptu gaumi un izdomu, lai tērpi taptu krāšņi un izskatīgi.
Visi darbi taču ir grūti un sarežģīti, prasa izdomu, attiecīgu pieeju, radošumu, un šuvējas darbs, protams, nav no vieglajiem. Klienti ir dažādi, jāizprot klienta vēlmes un prasības, kuras šūšanas procesā bieži mainās un vienmēr ir jāizpilda klienta mainīgās vēlmes. Es atceros gadījumu, tas gan neattiecas ne uz Anniņu, ne uz Smilteni, tas gadījums bija Cēsīs, kur šuvēja bija mana radiniece. Kaprīzais klients, kad jau kleita bija uzšūta, kategoriski teica – es neņemšu šo uzšūto kleitu, man vairs nepatīk, atdodiet man naudu, ko es samaksāju par kleitas drānas iegādi. Šuvēja, protams, atdeva attiecīgo naudas summu.
Man nācies būt arī Priedīšu privatizētajā plašajā dzīvoklī. Ieejot dzīvoklī, es apstulbu, domāju, kur esmu nonākusi ‒ paradīzē vai pasaku valstībā. Plašs četristabu dzīvoklis, neieskaitot virtuvi, gaiteni un citas palīgtelpas. Parketa grīdas, viss ļoti gaumīgi un estētiski skaisti izkārtots un iekārtots, gleznu un sienu gleznojumi saskaņoti gan krāsu, gan estētiskā līmenī. Es jau gan neesmu speciālists šajā mākslas pasaulē, taču skaisti, patīkami tādā atmosfērā atrasties, kā arī strādāt. Katram ģimenes loceklim, proti, Anniņai un viņas vīram būvinženierim Priedīša kungam, savs darba kabinets: Anniņai viena telpa tikai viņas pamatdarbiem ‒ šūšanas darbiem, otra telpa ‒ būvinženierim Priedīša kungam, trešā telpa lielākā ‒ viesistaba ‒ plaša, gaumīgi iekārtota, ar jūgendstila bufeti, klavierēm, protams, apaļais galds, kur uzņemt viesus, galvenais trīs meitas ar saviem kungiem un septiņiem mazbērniem. Ceturtā telpa ‒ guļamtelpa ar neredzēti brīnišķīgu naktslampu. Protams, skaista, ērta virtuve, arī gaitenis plašs, ar iebūvētu drēbju skapi, sofa, kur apsēsties un noaut, apaut apavus. Visur valda ideāla tīrība un lietu kārtība. Visās telpās redzamas meitas Ilzes skaistās gleznas un brīnišķīgi sienu apgleznojumi.
Anniņa un viņas vīra kungs ir izauklējuši un izskolojoši savas trīs meitas. Visām trim meitām ir augstākā izglītība. Meitām doti skaisti, latviski vārdi: Ilze, Liene, Dace. Mazbērni ir Ralfs, Kate, Vilma, Alise, Lauma, Ernests un Eduards. Nu jau meitas izskolojušās un pieaugušas, izveidojušas savas ģimenes. Ilze kopā ar savu tēvu, protams, piepalīdzot arī māmiņai, ir tā skaistuma veidotāja, jo pēc profesijas ir interjeriste, māksliniece, gleznotāja. Ilzes ģimenē ir divi bērni, Anniņa saka ‒ nu jau lieli. Ilzes ģimene dzīvo Ogrē.
Otra meita Liene strādāja Smiltenes pilsētā par Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāju. Pēc šī darba beigšanas mācījās starptautiskajā uzņēmumā “TIMAC AGRO” par agronomijas konsultanti, kur sekmīgi turpina strādāt. Lienes ģimenē ir trīs bērni, visi vēl skolēni.
Jaunākās meitas Daces ģimene dzīvo Rīgā. Dace strādā Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē par mācību metodiķi. Kāda uzņēmība strādāt tik atbildīgā darbā un audzināt divus bērnus!
Cik atšķirīgas un nozīmīgas ir Priedīšu meitu profesijas! Man kā bijušajam pedagogam gribas teikt, ka gandrīz visu dzīvē nosaka augsts izglītības līmenis, griba un centība, vecāku piemērs, godīgi veikts darbs, jo darbs taču ir dzīves pamats. Strādāt ‒ nozīmē dzīvot, dzīvot ‒ nozīmē strādāt.
Visa Smiltene, bet ne tikai Smiltene pazīst būvinženieri Gunti Priedīti. 37 gadus no sava darba mūža nostrādājis “8CBR”, vadījis pēc projektiem māju celtniecības un tiltu būves ne tikai Smiltenē, bet visā Latvijā. Pēdējā darbavieta “EVENTO”, pēdējais darbs pie vēja darba apakšstacijas pieslēguma. Uzbūvējis piecas guļbaļķu pirtis, pats gan izsakās, ka tas bijis viņa hobijs. Priedīša kunga darbs bija ļoti atbildīgs, citādi var atgadīties Zolitūdes traģēdija 2013. gadā, ja neievēro būvniecības likumdošanu un standartus.
Priedīša kunga mākslinieciskā darbība izpaužas skulptūru veidošanā un to izvietošanā attiecīgajā vidē ‒ mūsu Smiltenes skaistajā Cērtenes pilskalnā. Tur visas skulptūras, arī milzīgas pēc lieluma, ir veidotas ar viņa izdomu un viņa rokām. Kāds milzīgs māksliniecisks devums! Es, lasot sēnes un ogas pilskalnā, orientējos pēc Baltā tēva (tā esmu nosaukusi skulptūru dziļāk pilskalnā), jo es varu apmaldīties trīs priedēs. Mana mazmazmeitiņa Karlīna, kad vēl dzīvoja Smiltenē (tagad dzīvo Spānijā), skulptūru pie ieejas pilskalnā nosauca par Lāčplēsi. Kā šīs skulptūras nosaucis Priedīškungs, nezinu. Milzīga izdoma, milzīgs darbs, meistarīgi izveidota dažādu skulptūru pasaule. Abi pensionāri strādā katrs savā profesijā. Anniņa ir diplomēta šuvēja, Priedīškungs ‒ būvinženieris, skulptors. Tagad gan Priedīškungs pēc vairāk nekā 50 gadu darba stāža bauda pensionāra dzīvi, bet, protams, strādājot, atrodoties kustībā, jo bez darba nevarot dzīvot, piemēram, palīdz meitu ģimenēm māju labierīcības un remontdarbos.
Šī ģimene nekad nav lūgusi materiālu vai citāda veida palīdzību, nekad savtīgi nav izmantojuši citus, visu veikuši un panākuši, kā saka ‒ ar savu galvu, strādīgām rokām, dāsnu sirdi un radošu darbu.
Senioru Priedīšu ģimenei vēl netrūkst ne spēka, ne enerģijas “Ilgās”, jo tur ir iekopts skaists dārzs, uzcelts vesels saimniecības ēku komplekss ar visām labierīcībām, guļbaļķu pirts, iestādītas 100 rozes, 40 hortenzijas, augļu koki un ogu krūmi u.c.
Anniņas dzimtene ir Bērzpils ‒ zilo ezeru zeme. Viņas ticība ir katoļticība. Gunta dzimtā puse ir Smiltene. Pirmā satikšanās ar Gunti sanāca Smiltenē, kurp Anniņa bija atbraukusi ciemos ar savu māsu pie Gunta māsas. No šīs reizes sākās arī viņu mīlestības un kopējas dzīves ceļš.
Savs darbs un enerģija ir taču jāiegulda katoļu baznīcā, tās dārzā. Jau trīs gadus Anniņa ir baznīcas dārza kopēja ‒ stāda un kopj rozes un hortenzijas. Viņa ir rožu kopēja, ‒ tās viņa iestāda, apkopj, mēslo un pārstāda, stāda jaunas, protams, tās tiek pirktas par saviem personīgajiem līdzekļiem. Te vēl jāpiebilst, ka Anniņa par savu pakalpojumu (es domāju par šūšanu) ņem zemu cenu. Baznīcas dārza darbos viņai palīdz vīrs Guntis.
Vēl jāpiebilst, ka Priedīšu ģimene nelieto alkoholu. Anniņa saka, ka, sagaidot jauno gadu, gan iedzerot bezalkoholisko šampanieti. Dāvinātās alkohola pudeles glabājoties bufetē.
Man prātā nāk medicīnas profesora Anatolija Danilāna, dzīvesgudra lietu vērotāja un formulētāja, sacītie zelta vārdi, ko vienmēr var atkārtot: “Ja gribi nodzīvot skaistu un garu mūžu, jāievēro tikai dažas lietas: maz jāēd, daudz jākustas, mazliet jāsalst un jāmūk no garlaicīgiem cilvēkiem.” Priedīšu ģimene, cik man zināms, piekrīt šī, arī no Latgales nākuša daktera teiktajam: ēd veselīgi, daudz strādā, tātad kustas. Lai veselīgi saglabātu labu nervu sistēmu, tiešām jābēg no garlaicīgiem cilvēkiem, kuri maz zina, bet izliekas jo sevišķi gudri. Tāpēc ir ļoti patīkami tikties ar senioriem – Anniņu un viņas kungu Gunti, jo viņi tiešām ir sevišķi gudri, nekad ne par vienu neizsakās negatīvi, noskaņoti pozitīvi, atsaucīgi, īsti sirdscilvēki.
Man nācās tikai īsu brītiņu tikties ar Priedīškungu. Viņš atstāja bezgala gudra cilvēka iespaidu, ne tikai savā profesijā, bet gudrs daudzās jomās. Manās acīs viņš ir vesela enciklopēdija. Paskaidroja, ka pilskalnā manis nosauktā skulptūra Baltais tēvs patiesībā esot Vaidelotis, bet manas mazmazmeitiņas nosauktais Lāčplēsis esot Sarguns, kurš sargājis Trikātas pili. Pieminēja, kas mani ļoti interesēja (kā lībiešu pēcteci), ka vārds “Klievis” (domāts ezera nosaukums) esot cēlies no vārda līvi, bet līvi ir tie paši lībieši. Tam var ticēt, jo līvi – lībieši dzīvoja daudzās Latvijas vietās.
Priedīšu ģimene ir ticīga – tic Dievam, ievēro 10 Dieva baušļus, sniedz palīdzību baznīcai, kopj baznīcas dārzu. Vai tad nav skaisti, ka jau gandrīz 50 kopā nodzīvotos gados ģimenē valda saticība, mīlestība, cieņa un uzticība. Arī meitu ģimenēs valda tāda pati mīlestība un uzticība. Tas taču ir stipras ģimenes pamats.
Vēlētos, lai jaunajā gadā pasaules gaišie prāti būtu gudri, spēcīgi, mācētu neizlikties, nemelot, galvenais – nepieļaut kara varbūtību, jo pasaulē pašreiz valda saspīlēts stāvoklis. Novēlu, lai Zirga gads būtu laimīgs un darbīgs Priedīšu dzimtai, kā arī mums visiem.
Gods Dievam augstībā, Miers virs zemes un Cilvēkiem labs prāts.
Es Priedīšu ģimenē ieskatījos fragmentāri, bet par viņu dzimtas dzīvi varētu uzrakstīt veselu grāmatu ciklu.
Jāpiebilst, ka Priedīškungs teica, ka pēdējais viņa kā būvinženiera darbs bija Smiltenes Centra vidusskolas renovācija.
Senioru Priedīšu ģimene ir gandarīta un priecīga, ka viņu trīs meitas dzīvo un strādā savā Dzimtenē ‒ Latvijā, visskaistākajā zemē pasaulē.
Man liekas, ka nozīmīgi un svarīgi ir vārdi, ko teicis Jānis Jaunsudrabiņš, būdams svešumā ‒ Vāczemē: “Dzīvo, kur dzīvodams, bet nesaki nekad ‒ te es esmu mājās, te esmu atradis jaunu dzimteni. Jo zini: Dzimtene ir tikai viena ‒ kur esi dzimis, kur dzimuši un dzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.”
