Tauta, kas stāvēja kā mūris: barikāžu laika notikumus no atmiņām neizdzēst

1991. gada janvāra barikādēm šogad – 35. atceres gadadiena. Tas bija vēsturisks notikums, kurā Latvijas iedzīvotāji ar nevardarbīgu pretošanos, vienotību un pilsonisku drosmi nosargāja Latvijas neatkarību.

Tā laika notikumus barikāžu dalībnieki šajās dienās atsauc atmiņā biežāk, daloties savos stāstos gan ģimenes un draugu lokā, gan atceres pasākumos. Tas bija ļoti smags laiks, taču tam visam pāri valdīja tautas vienotība un kopības sajūta, uzsver barikāžu dalībnieki un liecinieki. Un katram barikāžu dalībniekam ir ko stāstīt, tostarp Baibai Miezītei, kura līdzās citiem mediķiem dežurēja Doma baznīcā un kurai par mata tiesu izdevās izvairīties no ienaidnieka šāviņiem.

Dažus no barikāžu atmiņu stāstiem uzklausīja laikraksts “Ziemeļlatvija”.

Baiba Miezīte no Raunas

Tolaik strādāju Rīgas 6. slimnīcā par vecmāti. Man bija 25 gadi. Naktī no 12. uz 13. janvāri diennakti dežurēju darbā, kad Viļņā padomju armija ar spēku vērsās pret civiliedzīvotājiem. Sekojām līdzi notiekošajam pa radio, kurš tajā laikā bija iesaukts par “mazo papagaili”. Savā nodaļā sākām runāt par to, kas nu būs tālāk. Tika izziņots par gaidāmo manifestāciju Krastmalā. Pēc darba uz turieni arī devos. Arī mani vecāki no Raunas brauca uz Rīgu. Visi ģimenē bijām audzināti patriotiskā garā.

Krastmalā sāka runāt par to, ka taisīs barikādes. Tur tika sauktas vietas, kur iedzīvotājiem pulcēties, tostarp Doma baznīcā. Tur mūsu slimnīca bija aizņēmusi pirmo galdiņu. Tie, kas strādāja un bija gatavi dežurēt arī šajās dienās, sataisīja grafiku, pēc kura vadīties. Doma baznīcā tika izveidota operāciju zāle, un viss nepieciešamais, lai, ja nu kas atgadās, šeit var saņemt palīdzību.

Ja man nebija maiņa darbā, tad biju tur, Doma baznīcā, līdzās citiem mediķiem. Tur varēja satikt jebkuru profesoru no mediķu aprindām. Tur bija profesors Viktors Kalnbērzs, toreizējais Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta direktors, profesors Ivars Ebels no Bērnu slimnīcas un daudzi citi.

Pirmajā brīdī, kad sākām dežurēt, praktiski bijām plikām rokām. Šķēres, marles, dažādus medikamentus – visu no mājām mums sanesa iedzīvotāji.

Praktiski visu laiku, kad nebija darbā dežūra, turpat arī apgrozījos. Gājām uz Zaķusalas krastmalu. Skatījām, kas tur viss notiek, kāda ir atmosfēra.

Tā pati trakākā diena bija 20. janvāris. Es tajā laikā jau biju atbraukusi uz mājām (īrēju istabiņu vienā dzīvoklī). Sākumā likās, ka viss būs mierīgi un drīz viss beigsies. Bet man bija jābūt baznīcā arī tajā svētdienā uz nakti, līdz pirmdienai būtu jābūt dežūrā.

Atminos, ka mans kaimiņš uz Rīgu veda studentus un mani. Mani izlaida Lāčplēša ielā, lai varu nolikt savas mantas. Vēlāk ar kājām gāju garām Rīgas telefoncentrālei Dzirnavu ielā, kas, kā mēs zinām, barikāžu laikā bija stratēģiski svarīgs objekts. Eju virzienā uz Brīvības pieminekli un redzu tālumā trasējošās lodes. Bet tajā brīdī es nezināju, kas ir trasējošās lodes. Ja neesi bijis armijā un neesi to redzējis, kā tu vari zināt, kā tas izskatās? Tajā brīdī eju pa taciņu, daži cilvēki bija nogūlušies. Uzreiz nepiedomāju, kas tur ir, kāpēc tā. Un es gāju, un man tās lodes burtiski bija ceļgala augstumā. Nav jau tā, kā filmās rāda. Tā ir tāda maza, smalka gaismiņa, kas vijas uz konkrētu mērķi. Un tad, kad es tiku jau garām Brīvības piemineklim, iešu pāri ielai, kur tagad ir “McDonald’s”, tur stāvēja traktors un dzirdu, – vīri kliedz: “Trakā, ko tu dari! Vai tad neredzi, ka šauj!?” Tajā brīdī saļimu, sākās iekšējā panika. Jo es līdz pat tam brīdim nesapratu, ka biju notikumu epicentrā, ka esmu bijusi apdraudētā situācijā. Par mata tiesu biju tikusi sveikā. Jā, todien man blakus stāvēja sargeņģelis.

Kad es devos pa Doma baznīcas durvīm, tieši tajā brīdī arī tika ienests bojāgājušais operators Andris Slapiņš. Viņš jau bija miris. Tas bija viens no cilvēkiem, kurš atdevis dzīvību par savu Latviju. Vēlreiz attapos pie domas, cik situācija tomēr ir dramatiska un nopietna.

Drīz pēc tam ieradās Andra Slapiņa tēvs. Visu nakti viņš nosēdēja pie mūsu galdiņa. Visu savu dzīvi pārstāstīja. Arī, ka dažas naktis iepriekš redzējis, kā viņam izrauj priekšējo zobu un šausmīgi asiņo. Var ticēt, var neticēt pravietiskiem sapņiem, bet tas bija tas, ko savām acīm redzēju.

Notikumu dienās klātesoši bija korespondenti no malu malām, ar fotoaparātiem un videokamerām. Tik lielu interesi no žurnālistu puses vēl nebiju redzējusi. Pats dīvainākais, ka tā arī nekur neredzēju nekādas fotogrāfijas, sižetus, kur mēs būtu patrāpījušies. Pieļauju, ka varbūt tie tiešām lielākoties bija ārzemju žurnālisti.

Toreiz visus vienoja īpaša kopības sajūta, neviens nešķiroja – ja nāca svešs cilvēks, viņš tika uzņemts kā savējais. Apkārt valdīja liela uzticēšanās un laipnība. Pat sveši cilvēki uz ielas uzrunāja un palīdzēja, bija sildīšanās pie ugunskuriem, vecāka gadagājuma cilvēki nāca ar siltām lietām, cilvēki veda tēju un maizītes, visi dalījās ar to, kas bija. Bija sajūta – esam viena, ļoti vienota tauta. Un, kas pats pārsteidzošākais, mums tolaik nebija bail no nāves, mēs runājām savā starpā – ja arī mūs sitīs vai notiks kas slikts, tas var palīdzēt Latvijai un mēs esam gatavi ziedoties. Tādu vienotību, kādu mēs piedzīvojām pirms 35 gadiem, mums kā tautai būti grūti atkārtot. Valdība mums ir tik daudz darījusi pāri, ka cilvēki vairs neticēs.

Kā mēs zinām, barikādēs satikās dažādu paaudžu un profesiju cilvēki: strādnieki, skolotāji, studenti, zemnieki. Mūs vienoja pārliecība, ka Latvijas brīvība ir vērtība, par kuru ir vērts stāvēt plecu pie pleca. Vienotība toreiz nebija skaļš sauklis, bet ikdienas rīcība. Tā izpaudās siltas tējas krūzē, ko pasniedza nepazīstams cilvēks, kopīgās dziesmās aukstajās naktīs un klusā sapratnē, ka neviens neatkāpsies. Katrs apzinājās savu atbildību ‒ ja viens aizies, ķēde kļūs vājāka. Tieši šī savstarpējā uzticēšanās deva spēku palikt, pat ja nākotne šķita nedroša.

Mani palaida no darba tajā dienā, kad bija atvadīšanās no barikāžu upuriem, jo es biju tam visam aculieciniece. Atvadīšanās bija Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī. Uz atvadīšanos bija atnākuši ļoti daudz cilvēku. Es netiku pat līdz Brīvības piemineklim, jo laika bija par maz, lai visi cilvēki tiktu atvadīties un izrādīt pēdējo godu.

Kad pēc barikādēm aicināja doties uz Latvijas jaunizveidoto prokuratūru iepretim Mākslas akadēmijai, es arī turp devos. Sniedzu liecību izmeklētājam Kalnmeijeram, un tas viss jau ir dokumentēts. Tomēr par to, ka piedalījos barikādēs, līdz šai dienai neesmu saņēmusi nekādu apliecināju – ne piemiņas zīmi, ne pateicību. Esmu devusi par sevi ziņu, bet bez atbildēm. Nezinu, kas to visu skata un vērtē, bet domāju, ka vēl ir gana daudz barikāžu laika dalībnieku, kas bija klāt, piedzīvoja un redzēja to visu savām acīm, bet par viņiem pašiem neviens neko nezina.

Ruta Podniece no Gaujienas

Tagad varbūt ir tas brīdis, kad varu parunāt. Līdz šim man tā vien bija, ka jāraud, atsaucot atmiņā janvāra notikumus 1991. gadā. Kamols kaklā ir joprojām.

Es devos līdzi pirmajā braucienā. Man tad bija 41 gads. Tolaik strādāju ambulancē. Teicu savam dakterim darba devējam, ka arī vēlos doties uz Rīgu. Viņam nebija iebildumu. Paņēmām līdzi gāzmaskas, medikamentus, pārtinamos un citas pirmās nepieciešamības lietas, jo nevarēja jau zināt, maz kas var noderēt.

Nedrīkstam aizmirst, ka pirmo krievu armijas reakcijas triecienu saņēma Lietuva un tikai tad pēc analoģiska plāna mēģināja rīkoties Latvijā. Proti, jau bijām dzirdējuši, redzējuši, kas iepriekšējā naktī notika Lietuvā. Joprojām acu priekšā stāv kadrs no televīzijas, kur sieviete izmisumā kliedz: “Lietuva! Lietuva!” Un tad brauc armijas auto. Un kāds vīrs ar laidni no spēka viņai sit. Tas bija patiesi šausmīgi.

Kad ieradāmies Rīgā, mums ierādīja vietu, kur uzturēties. Nobāzējāmies pie Deglava tilta. Mums bija jāuzmana, kas notiek. Jāvēro viss apkārt. Staigājām pa maziem bariņiem izlūkos. Nakšņojām autobusā. Bijām tur diennakti. Tad brauca nākamie. Mainījāmies, kas varbūt varēja, palika ilgāk.

Tajā laikā mans vecākais dēls mācījās Kandavas tehnikumā. Arī viņi no skolas piedalījās barikādēs, tur uzturēdamies veselu nedēļu. Savukārt jaunākajam dēlam pēc gadiem bija jāiet krievu armijā. Dzirdējām, ka pēc kara komisariāta sarakstiem braukājot uz mājām un meklējot rokā jauniesaucamos zēnus. Bija bail mums viņu atstāt mājās. Tad norunājām, ja nu kas, kur viņam vajadzētu doties, kur patverties. Par laimi, nekas tāds nenotika, bet tādas ziņas klīda.

Cilvēki toreiz bija ļoti apņēmības pilni – viņi bija gatavi sargāt Latviju burtiski ar kailām rokām, ieroču jau nebija, tikai barikādes un tas, ko varēja izmantot uz vietas.

Kopā domājām labas domas – visi bija vienoti, gatavi palikt bez miega un ērtībām, bet galvenais – būt tur un aizstāvēt Latviju.

Diemžēl no tiem, kuri piedalījāmies barikādēs, gaujienieši esam palikuši mazākā skaitā. Prieks, ka arī pie mums pagastā barikāžu laika notikumi arvien ir dzīvi. Pateicamies Gaujienas tautas nama vadītājai Laimai Poševai par pasākumu organizēšanu. 17. janvārī gaujienieši pie barikāžu atceres ugunskura pulcējās, lai pieminētu 1991. gada janvāra notikumus Rīgā. Gaujienas tautas nama vadītāja aicināja gaujieniešus barikāžu dalībniekus katram ugunskurā ielikt pa pagalei malkas. Šis simboliskais žests ļāva vēlreiz atcerēties janvāra notikumus un stiprināt apziņu, ka kopā ir spēks. Ar klusuma brīdi tika pieminēti drosmīgie cilvēki, kuri 1991. gadā stāvēja uz barikādēm, bet šodien vairs nav mūsu vidū.

Saviļņojošs bija arī svētku koncerts, ‒ ar dziesmām un stāstiem mūs priecēja Varis Vētra, daloties atmiņās par barikāžu laiku un tā brīža notikumiem.

Jāteic gan, ka tik daudz gadi ir pagājuši, un šos notikumus, lai vai cik runātu skolā vai atgādinātu ģimenēs, jaunākajai paaudzei ir grūti aptvert. Viņiem nav priekšstata, kādos apstākļos mēs augām, ko mēs esam redzējuši un piedzīvojuši.

Jānis Tučs no Gaujienas

Vienotības gars un apziņa, ja es varu kaut ko darīt, lai palīdzētu saviem tautiešiem, tad man tas ir jādara. Ar tādu pārliecību devos uz barikādēm. Devos otrajā tūrē no Gaujienas. Dežurējām Deglava tilta apkaimē.

Man tad bija 30 gadi, bet barikāžu notikumi ir spilgti atmiņā. Arī šajās dienās daudz sanācis atcerēties. Ir ko atsaukt atmiņā kopā ar tiem, kuri piedalījās barikādēs.

Uz Rīgu tika organizēti pavisam trīs braucieni, kuros piedalījās kopumā 45 gaujienieši. Dodoties uz Rīgu pirmoreiz, Jānis Sēkliņš no savas saimniecības tika atvēlējis pusi cūkas. Tā barikāžu dalībniekiem ēdienreizēm tika sagatavota 26. Rīgas arodvidusskolā. Bet otrajā braucienā Plompju ģimene uz Augstāko padomi Rīgā tika nosūtījusi medus kannu. Savukārt Ilze Martinsone gaujieniešiem bija atvēlējusi savu dzīvokli Rīgā, lai barikāžu dalībnieki varētu sasildīties un nomazgāties.

Mitinājāmies autobusā. Praktiski visu laiku bijām nomodā. Sildījāmies pie ugunskura. Atminos, ka kāda tante cienastam bija atnesusi no mājām ceptas olas. Cits pasniedza sviestmaizes, tēju. Bijām saliedēti.

Atmosfēra likās diezgan nomācoša un nemierīga, jo apkārt braukāja “Omon” vienības. Omonieši brauca garām un uzbļāva, ko mēs tur darot. Šaut nešāva, bet stobri bija pavērsti cilvēku virzienā. Izbīlis ne pa jokam! Traks var palikt, piedzīvojot tādas emocijas.

Neapšaubāmi, ja tas nebūtu Atmodas laiks, kas raksturoja cilvēku gatavību jebkurā brīdī celties, iet un stāvēt kā mūrim par savas valsts neatkarību, tas nebūtu iespējams. Tas nebūtu iespējams arī, ja mēs nebūtu saglabājuši un atjaunojuši Latvijas Tautas frontes kā masu organizācijas darbību un spēku.

Satraukums bija, kur nu bez tā. Mājās palika sieva ar bērnu, kuram no dzimšanas ir piešķirta invaliditāte.

Spilgtāk atmiņā palikusi tā kopības sajūta – kā cilvēki palīdzēja cits citam, arī svešinieki bija atbalstoši. Atmiņā palikuši arī tie brīži, kad visi bijām kopā un dežurējām pa naktīm. Trolejbusā, tramvajā viens otram padeva vietu, neskatoties, kas tu esi pēc tautības. Kas tagad? Negribas pat runāt, cik tālu esam tikuši sabiedrībā ar visatļautību. Aizmirstam par pieklājību, sabiedrības normām. Arī politiskos jautājumos pieļauts tik daudz kļūdu. Cik darbspējīgā vecumā nav pametuši valsti. Pat runāt negribas.

Tiekas svētku koncertā

Svētdien, 18. janvārī, no visas Latvijas tika organizēti braucieni uz Rīgu, Ķīpsalas halli, kur norisinājās svētku koncerts “Mēs nosargājām Latviju”. Koncertu apmeklēja barikāžu dalībnieki, viņu ģimenes locekļi un tuvinieki arī no Smiltenes un Valkas novada.

Koncerts deva iespēju vēlreiz izjust to tautas kopības sajūtu, ko daudzi piedzīvoja pirms 35 gadiem. Reizē aizdomājoties par brīvības cenu.

Šī gadadiena tiek atzīmēta ar plašu “Barikādēm 35” programmu gan valsts, gan pašvaldību līmenī, godinot dalībniekus un daloties atmiņās un pieredzē ar jaunākajām paaudzēm. Šī pieredze ir svarīga arī mūsdienās ‒ tā atgādina, ka sarežģītos brīžos tikai kopā mēs varam nosargāt savas vērtības un valsti.