1991. gada janvāris bijis tikpat auksts kā 2026. gada janvāris. Lai nosargātu vēl pavisam trauslo Latvijas neatkarību, pirms 35 gadiem Latvijas iedzīvotāji no malu malām, Latvijas Tautas frontes iedrošināti, devās uz Rīgu sargāt stratēģiski svarīgos objektus. 1991. gada janvāra barikādes Rīgā ir kļuvušas par Latvijas neatkarības atjaunošanas simbolu. Vienlaikus tās ir arī latviešu tautas gara spēka un Dzimtenes mīlestības apliecinājums.
Aizvadītās piektdienas, 16. janvāra, vēsajā pēcpusdienā Valkas novadpētniecības muzeja pagalmā iedegās 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas ugunskurs. Līdzīgi kā pirms 35 gadiem ap to sildījās skolēni – Valkas jaunsargi – un viņu instruktore Silga Bužinska, vairāki barikāžu dalībnieki, muzeja darbinieki, Valkas novada pašvaldības priekšsēdētājs, tolaik Latvijas Tautas frontes Valkas nodaļas vadītājs un barikāžu dalībnieks Vents Armands Krauklis un pašvaldības izpilddirektors Valdis Šaicāns, kurš, kā pats atklāja, uz barikādēm pabijis kā pavisam “zaļš gurķis”. Tolaik lielākoties visi bija gados jauni cilvēki, kuri pat neesot tā īsti apzinājušies situācijas nopietnību. To sapratuši, vien atgriežoties mājās, jo tuvinieki, asarām acīs sagaidot, stāstījuši par radio dzirdēto un televīzijā redzētajām šausmām. Janvāra barikādēs bija arī nevainīgu cilvēku upuri, kas mira no OMON kaujinieku raidītajām lodēm.
Valcēnietis Raimonds Reinholds atceras, ka, stāvot uz barikādēm, kādam līdzi bijis paņemts pa kādam vācu laika ierocim.
“Lielākajai daļai barikāžu dalībnieku nebija pilnīgi nekādu ieroču. Bija tikai mūsu pašu gars un dziesmas. Mēs staigājām no viena ugunskura pie otra. Barikādes bija saceltas no betona klučiem un smagajām mašīnām, kas norobežoja teritoriju ap svarīgiem objektiem, lai tiem nevarētu piekļūt armijas tanki. Pašā Rīgas sirdī – Doma laukumā – atradās Radio māja, kas arī tika apsargāta. Turpat bija arī Augstākā Padome. Tā mēs tur visi stāvējām un dziedājām. Gaidījām, ja kas notiks, kā iziesim no situācijas,” atceras R. Reinholds.
Tolaik valcēnietis Aldis Ozols uz barikādēm devās, atsaucoties Lauktehnikas darbinieku aicinājumam.
“Neviens šoferis neatteicās doties brīvprātīgi uz Rīgu. Tūlīt noorganizēja vienu smago auto KAMAZ ar trim šoferiem. Valcēnieši uz Rīgu devās vieni no pirmajiem, tāpēc Rīgā iebrauca vistālāk – gandrīz pie Radio mājas. Es biju tikai tāds, kā tagad smalki saka, kurjers. Ik pa diennakti vedu maiņu – trīs cilvēkus vedu mājās un trīs vedu atpakaļ uz Rīgu. Tā dienu no dienas, un tieši man trāpījās 20. janvāra vakarā vest maiņas vīrus uz Rīgu.
Iebraucot Rīgā, pie Teikas rajona jau ziņoja par Iekšlietu ministrijas ieņemšanu. Cik sapratu, notika arī apšaudes. Parasti mums tikšanās bija uz Basteja bulvāra, un parasti braucu pa Raiņa bulvāri un pēc tam uz Basteja bulvāri. Tur jau trolejbusi visi stāvēja rindā, bet pie Iekšlietu ministrijas dega automašīna “Volga”. Dabūju braukt pa otru pusi līdz Basteja bulvārim. Tur vienkārši nobraucu ielas malā, attaisīju vaļā durvis, uz visskaļāko uzgriezu radio un gaidīju savus šoferus, kas jāved atpakaļ no Rīgas uz Valku.
Tad tieši sākās tā apšaude. Es biju vienā pusē, bet apšaude notika tieši otrā pusē. Viss bija redzams, kā tās trasējošās lodes “skrien” pāri Centrālās dzelzceļa stacijas virzienā. Nāca arī visādi korespondenti, jo man skanēja radio un mašīnas durvis bija vaļā. Nezinu, kādā valodā es viņiem atbildēju uz jautājumiem, bet mēs sapratāmies tīri labi. Kāda lode bija trāpījusi stiklos kursējošam tramvajam. Es biju netālu no vietas, kur nošāva operatoru Gvido Zvaigzni. Dzirdēju saucam: “Veči, Gvidis ir ievainots!” Redzēju, kā viņu ar nestuvēm nesa uz Doma baznīcu, kur atradās medicīniskās palīdzības punkts. Tā mēs nemaz mājās netikām, turpat palikām visu nakti.”
Sarunā iesaistījās arī barikāžu dalībnieks V. A. Krauklis. Viņš atceras, ka lielākais uztraukums un bailes bijušas tiem, kuri palikuši mājās, – ģimenēm.
“Mums, kas bija tur, ik pa laikam tās kājas trīcēja, bet bija viena liela kopības sajūta. Rīgā bija liela cilvēku kopa ar ticību un pārliecību. Reizē mēs jutāmies arī nobijušies, bet bezgala laimīgi. Taču tām, kas bija mājās – mammas un sievas ‒ un apzinājās riskus, bija vistrakāk pavadīt un gaidīt – atbrauks mājās vai kaut kas notiks,” atceras V. A. Krauklis. Turklāt, kad notika apšaudes, raidīt pārtrauca gan televīzija, gan arī radio.
Barikāžu atmiņu pasākumā, līdzīgi kā toreiz, malkojot siltu zāļu tēju, daudzi atzina, ka barikāžu notikumi atmiņā iespiedušies uz mūžu. Barikāžu dalībnieki Laimonis Dreimanis un Mārīte Magone jaunsargiem novēlēja apgūt tādas zināšanas, kas viņiem noderētu kļūt par Latvijas aizstāvjiem.
Vairāk foto un video no atceres pasākuma – laikraksta portālā www.ziemellatvija.lv
