Aizvadītais gads, līdzīgi kā ikviens iepriekšējais, atstāj aiz sevis nospiedumus – gan tos, ko mēs paši esam radījuši, gan tos, ko atstājuši notikumi mums apkārt, gan citviet pasaulē. Katrs gads ir kā jauns izaicinājums, kurā prieka un laimes brīži mijas ar grūtībām un izaicinājumiem un viss mūs padara spēcīgākus.
Arī šogad esmu saskārusies ar stāstiem par cilvēkiem, kas mainījuši dzīvesvietu, meklējot mieru laukos, attālinoties no pilsētas lielās steigas. Man īpaši palikuši prātā stāsti par ģimenēm, kuras pārcēlušās uz Smiltenes vai Valkas novadu, kļūstot par daļu no vietējās kopienas. Daži to darījuši apzināti, citi pilnīgi nejauši.
Sarunās par galveno motivāciju pārcelties viņi norādījuši, ka meklējuši mieru un līdzsvaru, izvēlējušies pamest pilsētas lielo steigu un pārcelties uz kādu klusāku apdzīvotu vietu vai pavisam dziļiem laukiem, kur tuvāko kaimiņu māja nav ne redzama, ne sadzirdama. Šī izvēle nav tikai dzīvesvietas maiņa, bet arī dzīvesveida un vērtību izvēle. Dzīve laukos piedāvā daudz ko – svaigu gaisu, klusumu, dabas tuvumu un iespēju būt tuvāk tam, kas patiešām ir svarīgs. Tomēr vai laukos patiešām ir vieglāk, vai tā ir tikai ilūzija, ka solis tuvāk laimei ir sasniegts? Nav viennozīmīgi atbildams. Un tā ir arī man pašai, kad ikdiena pilsētā uzliek uz pleciem neizskaidrojamu smagumu, man gribas traukties uz saviem laukiem. Tik ļoti novērtēju, ka man tādi ir, tur burtiski rodas sajūta, ka dzīvei ir citāds ritējums.
Aizvadītais gads paliks atmiņā kā laiks, kad daba parādīja savu varenumu visā krāšņumā, atklājot cilvēka bezspēcību tās priekšā.
Pirmais, kas iezīmējās šajā gadā, bija nokrišņiem bagātā sezona. Neparasti lietainais pavasaris un vasara radīja grūtības lauksaimniekiem, kuru darbs lielā mērā ir atkarīgs no laikapstākļiem. Tā ir nemitīga līdzsvara meklēšana starp cilvēka plāniem un dabiskiem apstākļiem, kuru ietekmi mēs nekādi nespējam kontrolēt. Dabas spēks šogad atgādināja, ka, lai ko mēs esam iecerējuši īstenot uz savas zemītes (sēt, stādīt un ievākt ražu), kādam tur augšā ir savi plāni.
Šī gada 11. jūlijs paliks vēsturē ar īpaši spēcīga pērkona negaisa un lielgraudu krusas postījumiem Smiltenes novadā. Atminamies, ka stihijas rezultātā daļa īpašumu palika bez elektrības. Iedzīvotāji informēja par izsistiem logiem, mašīnu stikliem, sadragātiem jumtiem, sabojātiem saules paneļiem. Daži burtiski paši uz savas ādas izjutuši, ko nozīmē vairāk kā piecu centimetru krusas graudu varenums.
Uzklausot aculiecinieku stāstīto un gatavojot publikāciju par vētras postījumiem, izrādījās, ka lielākais fiksētais krusas grauds bijis 11,5 centimetru izmērā, tādējādi uzstādot Latvijas krusas grauda izmēra absolūto (neoficiālo) rekordu. Līdz šim tik liela izmēra krusas grauds Latvijas teritorijā vēl nav reģistrēts.
Šī notikuma ietekme liek aizdomāties par to, cik ļoti mēs esam atkarīgi no apkārtējās vides, lai arī cik ļoti mēs cenšamies būt neatkarīgi. Mēs, cilvēki, pat ar visām savām zināšanām un rīkiem vēl joprojām esam atkarīgi no spēkiem, kas ir ārpus mūsu kontroles. Taču tieši šie brīži mūs padara spēcīgākus. Tie liek saprast, ka neviena izvēle nav pilnībā pareiza vai nepareiza. Ir tikai ceļš, kuru ejam, un mācības, ko iegūstam pa ceļam.
Tāpēc, kad gada nogale tuvojas, ir īstais brīdis, lai apstātos un aizdomātos. Kas ir tas, kas mūs kavē sasniegt to, ko patiešām vēlamies? Kādas izvēles mūs varētu tuvināt īstajam līdzsvaram, vai tas būtu lauku klusumā vai pilsētas dzīvotspējā? Katrs gads ir jauns sākums, un, lai tas nestu patiesu mieru, mums jāiemācās dzīvot ar dabas ritmu, nevis pret to. Sirdsmiers un līdzsvars, tāpat kā gaisma, nerodas steigā. Tas viss ienāk klusumā, kad ļaujam sev apstāties un ieklausīties.
Manuprāt, gadumija ir īstais brīdis, kad aizdomāties, kas ir tas, kas līdz šim bremzējis un nav ļāvis īstenot vēlamo. Galu galā izvirzīt apņemšanās jau nav grūts uzdevums. Pats sarežģītākais ir nenovirzīties no ceļa šo plānu īstenošanas laikā. Par spīti dabas un visādiem citādiem untumiem, lai viss izdodas Zirga gadā! Lai jaunais gads nes miera un līdzsvara brīžus, kas ļauj apstāties un patiesi izbaudīt to, kas katram ir svarīgs.
