Aiz pelēkas miglas sienas būs balti sniegi, tikai jānotic tam un jāpaiet pretī. Kur? Pa kādiem ceļiem? Nu tur, kur visa sākums.
Sniegpārslai pie rokas turēdamās, devos pretī savai bērnībai. Brīnumi aicināja, brīnumi apsolīja, tie joprojām dzīvoja Lazdukalna gravā Rūķīšu taciņā. Piesnigušās lazdas, pārliekušās pāri kupenām, rādīja ceļu uz zemi, kur joprojām pastāv iespēja pieskarties laimei. Rūķīšu taciņā sabirušie sapņi dzīvo, tie joprojām liek ilgoties, ticēt brīnumam un gaidīt to.
Kāds sapņu ceļā iekūris ugunskuru. Gaismu, kas uzzied naktī – Ziemassvētku naktī. Eju tai pretī, turēdamās sniegpārslai pie rokas, jo gribu pieskarties laimei. Ļoti gribu pieskarties laimei…
Sniegs virpuļo, pazuzdams sārto dzirksteļu mākonī, lai katrs, kas Ziemassvētkos iet satikties ar savu dzīvi, nepazaudētu ceļu pašam pie sevis.
“Gribu pieskarties laimei,” čukstu sniegpārslai uz pleca, sekodama gaismai Rūķīšu taciņā. Un gaisma nepieviļ. Nodzīvotie gadi pazūd sniegpārslu skavās, tos apvij brīnuma zeltainā mirdza, tā paša brīnuma, kas skaistuma alkas sēj dvēselē, kas ļauj cilvēkam izaugt, nezaudējot bērnu sevī un katru gadu Ziemassvētkos atkal kā pirmoreiz ticēt, cerēt, ilgoties.
Paņemu sniegpārslu plaukstās, uzticu tai savu Ziemassvētku stāstu un noskūpstu to. Veldzējoša lāse paliek man lūpās kā dzīvības malks, kā balva par garo ceļu cauri gadu sniegputeņiem. Pasaule apsnieg balta mīlestībā un gaidīšanas priekā, mirkļa skaistumā un ilgmūžībā.
Esmu pieskārusies laimei.
