Problēmas veido pieaugušie – kā tas būs, kas nu būs, kā es tagad ar viņu…
Problēmas veido pieaugušie – kā tas būs, kas nu būs, kā es tagad ar viņu…
Nesen “Ziemeļlatvija” aizsāka diskusiju par vienādu iespēju skolas radīšanu Valkas rajonā. Vairākas amatpersonas piekrita biedrības “ATBALSTS” cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” paustajam ierosinājumam, ka šī izglītības iestāde varētu būt Smiltenes Centra vidusskola. Laikraksts rosināja arī lasītājus izteikt savas domas par šo tēmu. Aicinājumam atsaucās Valkas rajona Izglītības pārvaldes darbinieks Rolands Rastaks, kurš uzsvēra, ka paustais viedoklis ir viņa personīgais, kas balstīts viņa pedagoga darbā gūtajā pieredzē.
Lietderīgāk ir darboties atsevišķi
R. Rastaks ir apmeklējis vairākas Ziemeļvalstu skolas un iepazinies ar šīs problēmas (bērnu ar invaliditāti integrēšanu sabiedrībā – no red.) risinājumu. Tāpēc nolēmis piedāvāt lasītājiem savas pārdomas par problēmu, piebilstot, ka tie nebūs ieteikumi, kā tās atrisināt.
“Ziemeļvalstīs ir senas un stabilas (konservatīvas) tradīcijas, bet tas netraucē iekļaut izglītības sistēmā arī inovatīvas un modernas iespējas – gan apmācības formas un metodes, gan saturu,” novērojis R. Rastaks. Piemēram, Somijā parastā skolā mācās bērni ar īpašām vajadzībām, tomēr pedagogi ir konstatējuši, ka lietderīgāk gan bērniem, gan skolotājiem ir darboties atsevišķi, nevis kopā ar pārējiem bērniem. Kopā būšana notiek starpbrīžos un pasākumos.
Lai gan pārējiem ir pozitīva, labvēlīga attieksme pret īpašajām vajadzībām, tomēr paši bērni invalīdi izjūt diskomfortu, piedaloties mācību procesā katru dienu un katru stundu. Gan tāpēc, ka atrodas ratiņkrēslā, gan tāpēc, ka ir kādi citi traucējumi. Tāpēc tajā skolā bija iekārtots atsevišķs korpuss, kurā pedagogi strādāja ar šiem bērniem, bet pasākumos visi bija kopā.
Vieglāk ir izlikties, ka problēmu nav
Kā izglītot savu bērnu, ir vecāku izvēle. “Nedomāju, ka viena skola atrisinās šo problēmu visam rajonam. Uzskatu, ka nebūs grūti katru dienu izvadāt bērnu uz un no skolas, bet kā būs pedagogiem, kuriem jāstrādā citādāk. Problēma ir izglītības standarts, kurā ir paredzēts mācīties diferencēti, bet noslēguma pārbaudījumi visiem ir kopēji. Mūsu pedagogi standarta prasības saprot kā obligātas visiem un strādā uz maksimālo rezultātu. Neveiksminiekiem, kuri šajā sistēmā paliek apakšā, visbiežāk pat tiek nogriezta iespēja vispār saņemt izglītības dokumentu,” paskaidro R. Rastaks. Tas nenozīmē, ka jāsamazina prasības, bet ir jāizmanto iespēja iegūt izglītību citās formās – korekcijas klases, neklātienes apmācība, medicīniskās komisijas atbrīvojums no gala pārbaudījumiem. Īpašo bērnu iesaistīšana sabiedrībā ir sarežģīts process un vieglāk ir izlikties, ka problēmu nav.
“Vienaudžiem nav problēmu adaptēt savā vidē īpašos bērnus. Pagalmā kopā ar zēnu ratiņkrēslā spēlē futbolu un citas spēles, palīdz zēnam izkļūt no dzīvokļa un uznes atpakaļ. Problēmas veido pieaugušie – kā tas būs, kas nu būs, kā es tagad ar viņu…” komentē pedagogs.
Tos, kuri neprot uzvesties, aiz žoga!
Īpašās vajadzības ir dažādas. Tie ir fiziskie defekti, kurus sabiedrība uztver vieglāk, bet ir arī garīgie defekti. “Labi, ka tagad ir rūpīgākas pārbaudes un speciālajās skolās vairs neievieto bērnus ar uzvedības problēmām. Tomēr vēlēšanās optimizēt pedagogu darbu ir spēcīga. Talantīgos vienā skolā! Netalantīgos – citā! Tos tur – savā speciālajā skolā! Tos, kuri neprot uzvesties, aiz žoga! Tos, kuriem nav vecāku, – bērnunamā, un viņiem neko neļaut darīt! Pavārs pabaros, apkopēja izmazgās, dežurante pamodinās, apģērbu piegādās kāda organizācija, bet kā iemācīsies dzīvot reālā pasaulē?” secina R. Rastaks.
Bet kas notiek parastajā skolā? Vai pedagogi ir profesionāli sagatavoti strādāt ar bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas? Šī arī ir īpaša vajadzība, kurai pamatā ir sociāli iemesli, bet kur ir tā robeža, kad uzvedības problēma pārvēršas medicīniskajā un bērnam ir traumēta psihe? Un vēl ir hiperaktīvie bērni, nepilno ģimeņu bērni, cittautību bērni latviešu klasēs. Vai arī šie bērni nav ar īpašām vajadzībām? Vai skola spēj risināt šos ikdienas jautājumus?
“Tas ir labi, ka ierīkos skolu, kurā varēs tikt iekšā ar ratiņiem. Bet saliekot kopā visas īpašās vajadzības, ka tikai neiznāk tā, ka par īpašajiem tiek domāts, bet bērns no parastas ģimenes, ar parastu talantu un parastu uzvedību paliek viens pats ar sevi. Pēc kāda laika arī viņu varēs ierindot kādā īpašā kategorijā – parastais,” iesaka padomāt R. Rastaks. Viņš piekrīt un atbalsta sistēmu, ka visiem ir vienādas iespējas, bet akcentē – visiem!
Tēma paliek atklāta diskusijām
Pašreizējā izglītības sistēma pieļauj iespēju bērniem ar īpašām vajadzībām izmantot mājmācības sistēmu, tas ir, atbilstoši izglītības programmai pēc vecāku iesnieguma, skola nodrošina pedagogu ierašanos dzīvesvietā un veikt individuālo apmācību. Skolēnam ir iespēja kārtot valsts pārbaudes darbus un saņemt tajos vērtējumu. Protams, vērtējums nebūs tajos priekšmetos, kurus veselības dēļ nav iespējams apgūt (piemēram, sports ratiņkrēslā sēdošam). Atbilstoši noteikumiem mājmācībā apmācītais saņem tādu pašu apliecību vai atestātu kā pārējie skolēni.Tātad formāli šie īpašie bērni nav apdalīti ar iespēju iegūt izglītību (un dokumentu). Problēma ir mūsos pašos – sabiedrībā. Pareizi ir teikuši invalīdu līderi – nevajag žēlot, bet gan nodrošināt vienādus apstākļus. Ar to gan vairāk domātas iespējas cilvēkiem ar fiziskiem defektiem, lai viņi varētu pārvietoties, darboties.
“Vienādo iespēju problēmu nevar risināt pa daļām, ir jāredz kopumā. Lai neiznāk kā ar ziloni, kuru apčamda vairāki neredzīgi cilvēki un katrs izsaka savu viedokli, bet nav neviena, kas redz visu dzīvnieku.
Viena sakārota vieta rajonā ir vairāk nekā gudra spriedelēšana par problēmu. Un ja kaut viens bērns ar īpašām vajadzībām izmantos šo Smiltenes Centra vidusskolas piedāvāto iespēju, tas būs darbs visas sabiedrības labā, kas neatrisinās problēmu, bet vismaz parādīs, kā to var vai nevar risināt.
Šis ir viens no viedokļiem. Tēma paliek atklāta diskusijām. Gaidām arī citu lasītāju vērtējumus, pārdomas un ieteikumus. Zvaniet, rakstiet vēstules vai sūtiet elektroniskos ziņojumus! Bet varbūt problēmu nemaz nav?
