Mantojums ir vairāk nekā vienkārši īpašums vai nauda – tas ir tilts starp pagātni, tagadni un nākotni. Tas savieno dzimtas vērtības, tradīcijas un iesāktos darbus, nodrošinot, ka mūsu rīcība dzīves laikā turpinās ietekmēt nākamās paaudzes. Kāds būs mūsu katra mantojums nākamajām paaudzēm un kad par to sākt domāt, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētāja Dr.iur. asociētā profesore Inga Kudeikina.

Profesore I. Kudeikina uzsver, ka jautājumam par mantojumu nebūtu jābūt tabu tēmai vai jāasociē ar kaut ko nepatīkamu. “Tam vajadzētu būt ikviena cilvēka redzeslokā – lai jau dzīves laikā varētu dot skaidrus rīkojumus par to, kas notiks nākotnē,” viņa skaidro. Profesore norāda, ka mantojums bieži tiek uztverts tikai kā individuālais īpašums, piemēram, māja vai nauda, tomēr tas aptver daudz plašāku jēdzienu. “Tas nav tikai privātīpašums, piemēram. Tas ir arī sabiedrības mantojums – kultūra, tradīcijas, kopienas atmiņas, tas, kas vieno tautu. Lai gan tas var šķist nemateriāls, tas ir mūsu nācijas pamats,” uzsver I. Kudeikina.

Tilts starp pagātni un nākotni

Profesore norāda, ka ikviens no mums savas dzīves laikā ir un būs gan mantojuma atstājējs, gan arī mantinieks. “Ko katram no mums nozīmē vārds mantojums – vai tas ir tikai īpašums, kuru es kā savu vecāku bērns zinu, ka saņemšu kā mantojumu, vai tās ir arī vērtības, tradīcijas, atmiņas, kas nāk līdzi mantojumam. Varbūt tie ir kādi pienākumi, kurus es kā mantinieks vēlētos pārņemt no sava radinieka, lai to turpinātu, piemēram, brīvprātīgais darbs. Visi zinām jēdzienu – labo darbu turpināšana, kas ir svarīgs pamats, lai veidotu šo tiltu no pagātnes uz nākotni caur tagadni. Zinām, ka cilvēka dzīve ir īsa attiecībā pret mantas ilgmūžību. Tad veidojas situācija, kad manta vai iesāktie darbi prasa turpinājumu. Tā ir viena no mantojuma jēgas – kāpēc runājam par mantošanu – jo jābūt turpinājumam. Manta pārdzīvo cilvēku, paliek arī cilvēka iesāktie darbi, un, lai dzīve neapstātos vai darbi neapstātos un lai manta nepaliktu bez īpašnieka, ir radīts mantojuma tiesību regulējums,” skaidro profesore.

Mantojums nodrošina nepārtrauktību, un tā nozīme ir būtiska gan konkrētās dzimtas attīstībai un dzīvotspējai, gan arī sabiedrības attīstībai kopumā. “Varam iedomāties, kādas sekas rastos, ja šī nepārtrauktība tiktu pārtraukta – ja cilvēka iesāktie darbi, noslēgtie līgumi, tiesības, pienākumi un manta pazustu līdz ar nāves brīdi. Tas radītu lielu nenoteiktību, kas traucētu uzņemties saistības, veidot sadarbību, veikt darījumus vai rūpēties par mantu. Jo manta prasa rūpes – to nepieciešams kopt, uzturēt un maksāt arī valstī noteiktos nodokļus un nodevas. Tāpēc ir tik svarīgi jau dzīves laikā domāt par nākotni, skaidri noteikt rīcību nākamajām paaudzēm un nodrošināt, ka iesāktie darbi tiks turpināti – lai būtu cilvēki, kuri saglabās dzimtas īpašumus, rūpēsies par atmiņām, stāstiem un vērtībām, gan materiālajām, gan nemateriālajām.

Kas ietilpst mantojumā?

Mantojums ir mirušas personas, ko juridiski dēvē par mantojuma atstājēju, mantas, tiesību un saistību kopums, kas pēc viņa nāves pāriet mantiniekiem. Par mantojumu mēs runājam brīdī, kad fiziska persona nomirst, un atklājas mantošana uz viņa atstāto. Mantojums ir plašāks jēdziens nekā tikai manta – tajā ietilpst gan atstājēja mantiskās tiesības un pienākumi, tātad īpašums, dažādas lietu tiesības, prasījuma tiesības un saistības, kas ir materiāli un novērtējami resursi. Tomēr mantojumā var ietilpt arī nemantiskās tiesības, ja tās nav cieši saistītas tikai ar mirušo personu. Piemēram, netiek mantots piespriestais brīvības at-
ņemšanas sods, taču tiek mantotas saistības, kas izriet no līgumiem, piemēram, pienākums samaksāt par saņemtu pakalpojumu. Būtiski atcerēties, ka mantojums ir vienots veselums, kurā ietilpst gan manta, gan arī saistības attiecībā pret citām personām, piemēram, parādi. Ja persona ir aizņēmusies kredītu nekustamā īpašuma iegādei, mantojumā pāriet gan īpašums, gan kredītsaistības. Mantojums nodrošina pēctecību, tāpēc tajā ietilpst gan aktīvi, gan pasīvi – mantiniekiem, pieņemot mantojumu, pāriet ne tikai manta, bet arī pienākumi un parādi. Tas nodrošina tiesisku turpināšanos pēc personas nāves un rada drošību trešajām personām, kas iesaistās darījumos un tiesiskajās attiecībās. Likumā ir skaidri noteikta kārtība, kas notiek ar mirušās personas mantu, tiesībām un pienākumiem, lai nebūtu neziņas par to, kā nodrošināt šīs pēctecības tiesiskumu.

Testaments un mantojuma instrumenti

Lai cilvēks īstenotu savu gribu, viņam ir pieejami dažādi instrumenti – testaments, mantojuma līgums, legāts. “Ikviens no mums savā dzīves laikā var izteikt gribu par to, kā manta tiks sadalīta. Testaments ir plašāk zināms līdzeklis, bet tikpat būtiski ir izmantot arī mantojuma līgumu vai pēcmantinieka institūtu,” skaidro I. Kudeikina. Ar šiem instrumentiem iespējams saglabāt mantu dzimtas lokā vai nodot to personai, kura vislabāk spēs parūpēties par konkrētu mantu, piemēram, bibliotēku vai mākslas darbu. Tāpat pastāv iespēja iecelt substitūtu, proti, noteikt personu, kurai būs tiesības mantot, ja sākotnējais mantinieks nevarēs vai negribēs mantojumu pieņemt. Profesore atgādina arī par tiesībām atstumt no mantojuma. “Atstumšana nozīmē, ka mantojuma atstājējs var liegt konkrētai personai kļūt par mantinieku. Taču neatņemamās daļas tiesīgos – laulāto un bērnus – atstumt drīkst tikai likumā paredzētos gadījumos, piemēram, ja viņi ir rupji nepildījuši ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt mantojuma atstājēju vai viņa laulāto vai izdarījuši noziegumu pret mantojuma atstājēju,” skaidro I. Kudeikina, piebilstot, ka šis regulējums bieži palīdz novērst strīdus, kas praksē rodas starp likumiskajiem mantiniekiem.

Profesore uzsver, ka tieši mantojuma atstājēja skaidri izteiktā griba ir izšķiroša mantojuma sadalījumā, un, to pienācīgi noformējot, iespējams jau savlaicīgi mazināt domstarpību un tiesvedību risku starp mantiniekiem nākotnē. Ja cilvēks nav izteicis savu gribu, notiek mantošana pēc likuma. Tad mantojums tiek sadalīts likumā noteiktā kārtībā starp laulāto un radiniekiem. “Svarīgi zināt, ka mantinieks nav spiests pieņemt mantojumu. To var pieņemt, vai nu skaidri apstiprinot savu gribu mantošanas iesniegumā pie notāra, vai klusējot, veicot tādas darbības, kas attiecīgos apstākļos liecina par mantojuma pieņemšanu – piemēram, rūpes par mantu, tās lietošanu vai nepieciešamo maksājumu veikšanu. Ja mantinieki ir uzaicināti mantot, tad arī tiem, kas mantojumu pieņēmuši klusējot, jāpārtrauc klusēšana un pie zvērināta notāra jāapliecina sava griba pieņemt mantojumu rakstiski. Šī norma stājās spēkā 2025. gada 1. janvārī, un tai jāpievērš īpaša uzmanība. Civillikuma 693. pants noteic, ka, ja mantinieki ir uzaicināti, mantot aicinātam un mantiniekam, kurš mantojumu pieņēmis klusējot, sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic notāram sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā. Sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā nepieteiktās mantinieku tiesības dzēš. Minētais neattiecas uz mantiniekiem, kas nezināja vai nevarēja zināt, ka mantojuma atklāšanās ir bijusi izsludināta,” norāda profesore.

Uzticēšanās un atbildība

Mantojums ir uzticēšanās. Pieņemot mantojumu, mēs pieņemam gan “labos”, gan “sliktos” darbus un apņemamies turpināt mantojuma atstājēja iesākto. “Tas nozīmē saglabāt un nodot to nākamajām paaudzēm. Pieņemot mantojumu no pagātnes, mēs iegūstam pienākumu nākotnei – pienākumu rūpēties par mantu un vērtībām, ko saņēmusi mūsu dzimta. Mantojuma kārtošana un pieņemšana saistās arī ar atbildību un izmaksām. Tas nav kaut kas, kas pienākas pats par sevi; pirmkārt, tā ir mantojuma atstājēja griba, otrkārt, mantiniekiem jāapzinās morālais, ētiskais un materiālais segums, kas nepieciešams mantojuma pieņemšanai. Tāpēc mantiniekiem ir jābūt aktīviem – mantojuma pieņemšana prasa apzinātu rīcību, laiku un līdzekļus,” iesaka profesore, norādot, ka mantojums ir gan pēctecība, gan tradīcijas, gan uzticēšanās. “Tas ir juridisks institūts, bet vienlaikus arī ētiska atbildība, pret kuru jāizturas nopietni. Jāizvērtē, vai esam gatavi pieņemt mantojumu – neuztverot to kā dāvanu, kas pēkšņi nokrīt no debesīm un neprasa ieguldījumus. Tikai apzināta rīcība ļauj saglabāt un nodot mantojumu nākamajām paaudzēm,” saka I. Kudeikina.

Kas ir mantojums?

Ģimenes mantojums – vērtības, stāsti, mājas, priekšmeti ar emocionālu nozīmi.

Sabiedrības mantojums – kultūra, tradīcijas, kopienas atmiņas.

Valstiskais mantojums – Latvijas valsts nepārtrauktība, Satversme, demokrātijas un brīvības ideāli.

Digitālais mantojums – mūsu atstātās pēdas digitālajā vidē, zināšanu un informācijas nodošana nākamajām paaudzēm.