Klāt rudens. Vasara tik ātri aizskrējusi, un atkal klāt šis gadalaiks, ko daudzi sakās nemīlam. Kļūs vēsāks un vēsāks, sāks līt. Bet šim mākonītim ir arī zelta maliņa – nedaudz palēnināsies dzīves temps, būs laiks ieritināties zem silta pleda un palasīt. Jā, man un, iespējams, arī tev rudens un ziemas laiks asociējas ar lasīšanu. Iespējams, tas arī tāpēc, ka katru rudeni es rakstu šādas un līdzīgas rindas jums, mūsu lasītāji, jo klāt preses izdevumu abonēšanas laiks.
Tikko pastkastēs jūs saņēmāt (cerams) katalogu. Tik daudz žurnālu un laikrakstu! Un starp tiem arī “Ziemeļlatvija” – Smiltenes un Valkas novadu laikraksts. Nākamnedēļ, kā pēdējos gados ierasts, izsludinājām Laimīgo nedēļu, kad dodam iespēju abonēt laikraksta gada abonementu par iepriekšējā gada cenu. Tie, kas šo iespēju izmanto, mums saka, ka tā ir labāk – vienu reizi samaksā, un miers, avīze būs pastkastē. Jā, vienīgais mīnuss – summa, ko nākas izdot, ir lielāka nekā, ja abonē katru mēnesi vai uz citu termiņu, kas īsāks par gadu. Laimīgās nedēļas piedāvājums attiecas uz visām abonēšanas vietām – redakciju, Latvijas Pasta nodaļām, kā arī attālināti. Tik daudz iespēju, lai tikai cilvēkam vieglāk, taču no pieredzes zinām – cilvēkam patīk turēties pie pārbaudītām vērtībām. Par tādu pārbaudītu vērtību mēs uzskatām laikrakstu “Ziemeļlatvija”.
Vasarā nosvinējām laikraksta simts gadus. Par godu tam vairāk kā ikdienā pašķirstījām vecos laikrakstus. Cerams, ka lasāt bibliotekāres Janas Čākures mūsdienu latviešu valodā pārveidotos tekstus no 100 gadus vecām avīzēm. Lasot vecās avīzes, labi var redzēt, kā simts gados mainījušās novadu, rajonu, apriņķu, pagastu robežas. Bet visur pa vidu “Ziemeļlatvija”. Mēs esam rakstījuši par svarīgāko mums apkārt kā pirms 100, tā desmit gadiem un rakstām joprojām. Kad mums pārmet, ka mums ir par daudz to aprakstāmo vietu, tad allaž saku – nu viena ciema vai vienas ielas avīzīte būtu pārāk liela greznība un cilvēkam ir labi paskatīties mazliet tālāk par savu ciemu vai pilsētu, zināt, kas tepat blakus notiek. Mūžīgā tēma – Smiltene un Valka, kura labāka, par kuru vairāk raksta, ir nezūdama “Ziemeļlatvijas” specifika. Un kopš Smiltenes novads kļuvis lielāks, mēs sekojam līdzi arī svarīgākajiem notikumiem Apē un Raunā. Bet, kad ielūkojamies vecajās “Ziemeļlatvijās”, tad redzam, ka Ape kādreiz jau bija mūsējā, tā ka nekas jauns.
Kāpēc ir svarīgi neatteikties no vietējā laikraksta? Pirmkārt, lai lasītu īstas ziņas, nevis nesaprotamas izcelsmes skaļus virsrakstus un nez no kurienes nākušus sociālos ierakstus. Laikrakstu gatavo redakcijas kolektīvs, raksta reāls žurnālists, kurš ir atbildīgs par to, ko jums radījis. Mūsdienās patiešām tas ir liels izaicinājums, izvēlēties, kam uzticēties, jo, atverot sociālos tīklus, iekļūsti purvā, kur jālaipo starp patiesām ziņām, puspatiesībām un meliem un māņiem, ka ātri vari iekrist akacī. Vietējais laikraksts jālasa, lai zinātu, kas notiek mums apkārt. Ja jūs zinātu, cik bieži dzirdu – ak, es nezināju, nē, neesmu dzirdējusi neko tādu! “Ziemeļlatviju” vajag lasīt, tad zinātu!
