Nu kāpēc ar nekonkrētām runām vīziju līmenī ir jātracina cilvēki, turklāt vēl, ja to dara mūsu pašu valdības amatpersonas? Nesen tā bija ar viensētām, kad sociālos tīklus uzspridzināja Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāra Krista Bergana-Berģa teiktais intervijā “Delfi TV” raidījumam “Kāpēc”, ‒ ilgtermiņā valstij daudz nopietnāk būtu jāoptimizē funkcijas, kuras tā vairs nevar atļauties uzturēt esošajā apjomā, iespējams, jāsamazina ceļu tīkls un jānogriež elektrības vadi uz viensētām. Vēlāk viņš publiski atvainojās par saviem vārdiem, ‒ šādas iniciatīvas nemaz nepastāvot. Tagad nu jau par atsevišķu novadu likteni “spridzina” viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars.
Intervijā aģentūrai LETA viņš izteicies, ‒ ja Valkas novada pašvaldība ilgāku laiku nespēs tikt galā ar budžeta situāciju, tad ir jautājums par Valkas pievienošanu vienam vai otram lielākam novadam, kas atrodas tiešā tuvumā. Un tiešā tuvumā atrodas tikai divi novadi – Smiltenes novads un Valmieras novads, kas abi jau tagad ir gana lieli. Smiltenes novadā ir 13 pagasti un divas pilsētas, Valmieras novadā ‒ 26 pagasti un sešas pilsētas. Ja nu kādam kaut kas jāpievieno, tad, skatoties pēc šiem skaitļiem, katrs pats var izspriest, kurš novads tas varētu būt.
Ministra izteikums mani pārsteidz vairāku iemeslu dēļ, pat ja tas bijis vien publiski izteikts mājiens Valkas novada pašvaldībai saņemties. Pirmkārt, pavisam nesen, 7. jūnijā, notika vietējo pašvaldību vēlēšanas, kurās ievēlējām deputātus uz nākamajiem četriem gadiem. Otrkārt, (tagad tikai nesmejieties, es vienkārši citēju Satversmi) Latvijas valsts ir demokrātiska parlamentāra republika, suverēnā vara tajā pieder tautai, un teorētiski iedzīvotājiem vajadzētu būt tiem, kuri izlemj, kādā novadā vēlas dzīvot. Treškārt, ja ministrs pie viena piebilst, ‒ ja kādas vietvaras darbības rezultātā ir radies caurums pašvaldības budžetā, tad tā nav valsts atbildība, tā ir vietējās varas atbildība par to, kā viņi ir lietojuši savā rīcībā esošo naudu, tad ir teiciens “Cita acī skabargu redz, pats savā baļķi neredz”.
Saskaņā ar Finanšu ministrijas prognozēm un Saeimas pieņemto 2025. gada valsts budžetu, plānotais vispārējās valdības budžeta deficīts ir 2,9 % no iekšzemes kopprodukta, kas nozīmē aptuveni divus miljardus eiro lielu deficītu. Savukārt Latvijas valsts ārējais parāds, kas galvenokārt ir ārvalstu aizņēmumi, 2025. gada beigās sasniegs 20,5 miljardus eiro jeb 49 % no IKP.
Ceturtkārt, kopus cūka labi nebarojas un miesās (lasi – attīstībā) nepieņemas. Ne tik sen katrai Latvijas pilsētai un katram pagastam bija sava pašvaldība un savi vēlēti deputāti. Aizbildinoties ar to, ka tāds modelis izmaksā dārgi, valdība pārzīmēja Latvijas karti un izveidoja novadus, pēc tam – vēl lielākus novadus. Es saprotu, ka Latvijā darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās, saprotu, ka pašvaldībām iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais, kas veido to budžetus un dod naudu pašvaldības funkciju nodrošināšanai. Taču, dzirdot, kas notiek apkārt, secinu, ka lielie novadi tāpat buksē attīstībā un spiesti mazināt, ko vien var. Kaut ko automātiski pievienot kaut kam labāku dzīvi nenozīmē nevienam.
