Mums katram ir savas atmiņas un notikumi, kas saistīti ar dzīvē sastaptajiem skolotājiem. Tie noglabāti sirds kambarīšos kopā ar citām siltām un varbūt kādam arī ar ne tik patīkamām atmiņām. Par saviem skolotājiem parasti vairāk piedomāju Skolotāju dienā, skolas vai klases salidojumos.
Šīs nedēļas nogalē ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē atzīmēsim Starptautisko skolotāju dienu. Šis oktobris būs īpašs arī tāpēc, ka 25. oktobrī došos uz savas skolas – Cēsu Valsts ģimnāzijas – 100 gadu jubilejas svinībām.
Liktenim tā labpaticies, ka manas dzīves ģeogrāfija ir visnotaļ līkločaina. Skolas gaitas uzsāku Trikātas pamatskolā, kas joprojām tiek saukta par skolu Gaismas kalnā. Mani pirmie skolotāji jau aizgājuši pelnītā atpūtā, dažs atdusas kapos. Sirds dziļumos vislielāko paldies saku tiem, kuri manī saskatīja tās spējas, pateicoties kurām joprojām strādāju žurnālistikā.
Pamatskolā man bija kolosāla latviešu valodas un literatūras skolotāja Maruta Ģingule, zīmēšanas un matemātikas skolotāja Marija Supe un bezgala stingrais un zinošais fiziķis un ģeometrijas pasniedzējs Paulis Mūrnieks. Viņš bija arī klases audzinātājs. Tie skolēni, kuri skolas gados izturējuši Mūrnieka mācīšanas metodiku un klases vadīšanu, kā smejamies, dzīvos ilgi un ne no kā nebaidīsies.
Tā arī ir, jo es pēc pamatskolas pabeigšanas bezbailīgi no savas mazās skolas devos uz tagadējo Cēsu Valsts ģimnāziju, lai iestātos fizikas un matemātikas klasē. Joprojām man spilgtā atmiņā ir 9. klases 1. septembris. Ieejot skolā, man bija jāatrod 9.f klase. Jā, mēs bijām sešas paralēlklases, katrā – vairāk par 30 skolēniem. Bija tādi laiki. Panika un asaras, bet mana iedzimtā spītība neļāva atslābt. Nekas neatlika, kā doties pretī nezināmajam.
Jāatzīst, nebija viegli un gludi, jo biju meitene no mazas lauku skolas. Taču, pateicoties skolotājiem, guvu pārliecību, ka arī mēs, lauku skolu absolventi, esam gudri un spējīgi sevi apliecināt. Neba es viena tāda biju, bet vieta zem saules bija jāizcīna. Atzīšos, vidusskolas gados mani absolūti neinteresēja tie mācību priekšmeti, kurus uzskatīju par neinteresantiem un nevajadzīgiem, taču cieņa pret skolotājiem liedza būt galīgam dundukam, tāpēc centos izlasīt un iemācīties uzdoto.
Ļoti ceru, ka salidojumā satikšu savus skolotājus, īpaši klases audzinātāju Maiju Sīli. Viņa mums uzticējās, lai gan bija dažas reizes, kad viņai neklausījām un ļāvāmies palaidnībām. Stāsti par tām lai paliek salidojumam, jo nekas klasesbiedrus tā nevieno kā atmiņas par nebēdnībām ‒ stundu bastošanu, klases vakariem ar visām no tā izrietošām sekām un ekskursijām ārpus Latvijas robežām.
Jāatzīst, manos sirds kambarīšos ir noglabātas arī siltas atmiņas par savu meitu Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas skolotājiem. Dažiem skolotājiem ir talants bērnos saskatīt to, ko reizēm nespēj pat vecāki. Skolotājiem tādiem ir jābūt, un, būsim godīgi, ne visi spēj strādāt šajā profesijā. Skolotāji ir īpaši cilvēki ar dievišķu dzirksti. Paldies Dievam, tādi ir!
