Kokmuiža (Kokenhof) pirmo reizi vēstures avotos minēta 1582. gadā, tā bija daļa no senā Valmieras pilsnovada, kas ietilpa Cēsu bīskapijā. 1622. gadā muiža tika uzdāvināta Zviedrijas valsts kancleram Akselam Ūksenšērnam (1583-1654).
“Protams, ir leģenda, kāpēc tāds nosaukums ir. Gaujas otrā pusē tiek celta mūra muiža, un šo vietu šobrīd sauc par Mūrmuižu. Bet šajā vietā ceļ koka ēku un nosauc par Kokmuižu,” saka vietējā gide.
Rožu selekcionārs
Jānis Kalnačs savā pētījumā par Kokmuižu raksta, ka 1763. gadā muižu nopirka Kurzemes vicegubernators Sebastians Anhorns fon Hartviss (1709-1782). Hartvisu dzimtai Kokmuiža piederēja vairāk nekā pusgadsimtu. Hartvisu pēdējais – vienpadsmitais – bērns Nikolauss Ernsts Bartolomejs pēc militārā dienesta kļuva par Krimas botāniskā dārza direktoru, pazīstams kā Nikolajs fon Hartviss (1793-1860), pirmais rožu selekcionārs cariskajā Krievijā.
“Viņš studēja Vācijā, bet, kad atbrauca vasarā, tēvs viņam neļāva strādāt dārzā. Tad viņš pa kluso pie sava brāļa palūdz vienu zemes pleķīti, jo viņš jau atvedis rožu spraudenīšus, selekcionē. Lai iegūtu tēva labvēlību, viņš katrai rožu šķirnei dod ģimenes locekļu vārdus. Tēva dusmas arī pāriet. Un Hartviss ir tas, kas no tālās Japānas ieveda peoniju stādus Krimā. Protams, mēs esam selekcionējuši tās atbilstoši mūsu klimatam,” stāsta gide.
Liela un skaista saimniecība
1846. gadā Kokmuižu nopirka Holandes konsuls, bagātais Rīgas lieltirgotājs un Burtnieku pilsmuižas īpašnieks Johans Frīdrihs fon Šrēders (1800-1882), un viņa dēls Teodors Šrēders (1834-1902) uzsāka vērienīgu saimniekošanu. Kokmuiža kļuva par alus un siera ražošanas centru, darbojās ķieģeļu cepļi, ūdensdzirnavas, attīstījās zirgkopība, tika izveidots angļu stila ainavu parks. Kokmuižā bija trešā lielākā alus darītava Baltijas provincēs. Īpašumu mantoja T.Šrēdera māsas meita baronese Elizabete fon Ēlsena.
Skolā pie sienas ir zīmējums, kurā redzama visa tā laika godība, ar ko Kokmuiža bija pazīstama pat Eiropā, ne tikai Livonijā. Muižā darbojās alus brūzis un spirta brūzis.
“Alum tolaik ir ļoti laba slava. Alus saņem pārtikas izstādēs ļoti labu vērtējumu, zelta medaļu Rīgā, 1905. gadā lielo zelta medaļu Parīzē. Interesanti, ka alus brūzī ienāk pievedceļš šaursliežu dzelzceļam Smiltene-Ainaži un alus muciņas tiek liktas sastāvā un vestas uz Kokmuižas staciju, kas bija apmēram 2 kilometrus no brūža. Kur pazūd brūzis? 1944. gadā Valmiera tiek spridzināta, 70 procenti Valmieras izdeg, nodeg arī viss alus brūzis. Šodien ir palicis tikai alus pagrabs – privātīpašums, ar visām velvēm, kur agrāk stāvēja produkcija. Un ļoti daudzas kalpotāju mājas, ļoti skaista govju ferma ar visu uzbrauktuvi kūtsaugšā, tā ka šis tas ir palicis,” saka gide.
Pārveido par skolu
Mūsdienās redzamā Kokmuižas pils celta neobaroka stilā. Tās pamati likti 1880. gadā iepriekšējās kungu mājas vietā. 1937. gadā pamestās pils ēku pārveidoja par skolu un nodēvēja par Apsīšu Jēkaba pamatskolu, kas tur darbojas joprojām.
1980. gadā stalli pārveidoja par kultūras namu, bet 2005. gadā klēti – par Kocēnu sporta namu. 2012. gadā muižas partera centrā novietots Latvijā pirmais publiski apskatāmais sfēriskais saules pulkstenis, kā arī izveidota promenāde.
“Man bieži uzdod jautājumu, kāpēc klētis celtas pie pašas muižas, vai tad citur vietas pietrūka. Nē, vietas nepietrūka, saimniecība ir milzīgi liela un skaista. Šeit ir stāsts, ka mūsdienās klēts īstenībā varētu būt kā šodienas seifs, kurā tiek glabātas visas muižas vērtības: labība, apģērba gabali, dārzeņi, vīna pagrabi bijuši apakšā zem klētīm. Šobrīd jūs redzat muižas ēku, kura ir celta 19. gadsimta izskaņā, bet ēka ir ļoti pārbūvēta. Ir saglabājies vēsturiskais krāsojums. Bijušas četras ēkas. Pirmā bija no koka, pēc tam vēl divas mūra ēkas, kas kara laikā postītas. Šobrīd te ir Kocēnu pamatskola. Šo ēku sāka atjaunot 1934. gadā arhitekts Arnolds Čuibe. Tad, kad Kocēnos pagastskolā kļuva par šauru, bija nodoms šo muižas ēku nojaukt, jo gandrīz 20 gadus šī ēka bijusi bez saimnieka, pietiekami sabrukusi, jumts jau sācis bojāties. Bet Čuibe ierosināja, ka ēku var glābt, var atjaunot un piemērot skolas vajadzībām. 1936. gadā bērni uzsāk savas mācības. Skolai ir arī sava jauna piebūve, kas nav saistībā ar muižas laikiem, un piebūve ir tāpēc, ka Kocēnu skolā mācās 315 skolēni,” stāsta gide.
Viņa stāsta, ka pirms 15 gadiem notika pamatīga skolas renovācija. Tika ņemti ārā visi koka logi, bet kāds absolvents galdnieks atjaunoja vienu logu un uzdāvināja skolai. Interesanti, ka aizvērtņi ir no iekšpuses. Kad tīrīja lielo kultūrslāni, kāds meistars teicis: “Klausieties, nu te ir netradicionālas krāsas!” Zem kultūrslāņa atklājās zīmējums ar vērša galvas skeletu.
“Pirms 15 gadiem to tādu attīrīja un tāds tas ir šobrīd. Ir minējums, ka šī telpa varētu būt cigāru istaba. Kāpēc vērša galva? Mana versija – kādreiz zviedru laikā Kokmuiža piederēja Zviedrijas kancleram Ūksenšērnam. Vācu valodā “ochs” ir “vērsis”. Varbūt par piemiņu viņam ir tāda detaļa iezīmēta,” saka gide.
