FOTO: SANDRA PĒTERSONE
Smiltenes tehnikuma direktora Rolanda Aģa kabinetā pie sienas uz tāfeles ir uzrakstīta atziņa – “nav jēgas efektīvi darīt to, ko nevajag darīt”, – investējot laiku nevajadzīgos procesos, ieguvums ir nulle.
Šo vadmotīvu Rolands Aģis ievēro, jau ceturto gadu vadot Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošo Smiltenes tehnikumu, kas ir viena no pieprasītākajām profesionālās izglītības iestādēm Vidzemes reģionā ar 928 audzēkņiem un vidēji 170 darbiniekiem 2025./2026. mācību gadā.
Jaunā mācību gada sākums Smiltenes tehnikumam savā ziņā ir zvaigžņu stunda kolektīva darba novērtējumam, – visu piedāvāto programmu pirmajos kursos kopā ir uzņemti 300 jauni audzēkņi, un uzņemšanas plāns ir izpildīts pilnībā. Latvijā tas šogad ir izdevies reti kurai profesionālās izglītības iestādei.
Audzēkņu skaita kāpums ir arī vēlākajos posmos, – uz Smiltenes tehnikumu pārnāk citu skolu 2. vai 3. kursu audzēkņi.
2024./2025. mācību gadā Latvijā bija tikai viens novads – Krāslavas, no kura Smiltenes tehnikumā nebija audzēkņu, pārējie visi novadi bija pārstāvēti.
“Tas nozīmē, ka Smiltenes tehnikuma vārds ir zināms visā valstī, un tas ir ļoti labi, taču pie šādas augšupejošas tendences mūsu kapacitātes maksimums ir viens tūkstotis audzēkņu. Lielākam skaitam dienesta viesnīcā vairs nav vietu,” atzīst Rolands Aģis.
FOTO: JĀNIS ŪDRIS
– Vai vēl lielāks izglītojamo skaits Smiltenes tehnikumam būtu realitāte?
Rolands Aģis: – Diemžēl valsts mērogā demogrāfijas līkne ir ar lejupejošu tendenci. Skatoties audzēkņu uzņemšanas rezultātus citās Latvijas profesionālās izglītības iestādēs, redzams, ka izglītojamo kļūst mazāk. Daudzas skolas uzņemšanas plānus nav izpildījušas. Tas ir nopietns signāls mums visiem izdarīt secinājumus un jau domāt soļus uz priekšu, ko darīt, jo šis virpulis diemžēl sāk griezties un ieviesīs daudzas skarbas korekcijas. Tāpēc Smiltenes tehnikuma kontekstā man ir neizsakāms prieks un gandarījums par kolēģu paveikto, skatoties ciparos, jo cipari nekad nemelo, – esam TOP 5 valstī starp profesionālās izglītības iestādēm uzņemšanas plāna izpildes ziņā 2025./2026. mācību gadā. Tas ir augsts rādītājs. Vienmēr cenšos teikt kolēģiem, ka mums ir jābūt lepniem par mūsu skolu.
– Kā Smiltenes tehnikumam izdevās piesaistīt tik daudz pirmkursnieku?
– Tas ir ļoti liela mūsu visu kopīga darba rezultāts, kas priecē un silda sirdi. Mūsu plānošana administratīvajā līmenī saskan ar kolēģu darbu mācību stundās, audzināšanas darbā, ikdienas dzīvē, dienesta viesnīcā, saimnieciskajā sektorā. Kopš stājos Smiltenes tehnikuma direktora amatā, ir pieņemti daudzi nepopulāri lēmumi. Piemēram, ļoti caurskatījām personāla sastāvu pedagoģiskajā, administratīvajā un saimnieciskajā līmenī. Tika ieguldīts smags darbs, izveidojot un ieviešot diferencētu algu sistēmu. Meklēti inovatīvi risinājumi saimnieciskajā sektorā. Šādi saliekot klucīšus kopā, budžets sabalansējas gan pedagoģiskajā, gan saimnieciskajā sektorā un ir ilgtspējīgs. Finansējumu profesionālās izglītības iestādēm Izglītības un zinātnes ministrija piešķir, vadoties pēc audzēkņu skaita. Tas nozīmē, ka nauda ir tik, cik ir, un ir jāsaprot tās vajadzības, kuras ir nepieciešamas, lai mēs nodrošinātu skolas funkcionalitāti. No pārējām vajadzībām diemžēl ir jāatsakās, jo mums tam nav finansiāla seguma. Protams, skolas primārā funkcija ir izglītība, un uz to mēs arī fokusējamies, – ko audzēkņi no katras mūsu darbības iegūst, kāda ir tās pievienotā vērtība, ko viņiem dot.
– Ieskatoties Smiltenes tehnikuma tīmekļa vietnē un lasot, kādas profesionālās izglītības programmas tehnikums piedāvā izglītojamiem pēc 9. klases, pēc 12. klases un mūžizglītībā arī pieaugušajiem, īsi var pateikt, – daudz. Kāda ir skolas galvenā ievirze?
– Smiltenes tehnikumam ir četri stūrakmeņi jeb četras nodaļas. Tā ir Veterinārmedicīnas nodaļa, Būvniecības nodaļa, Tūrisma nodaļa un Alsviķu struktūrvienība, kas atrodas Alūksnes novadā. Piedāvājam iegūt veterinārārsta asistenta un lopkopības tehniķa kvalifikācijas, – šīs programmas ir Veterinārmedicīnas nodaļas pārziņā. Veterinārārsta asistents ir unikāla programma, ko Smiltenes tehnikums piedāvā apgūt 75 gadus bez pārtraukuma, šajā laikā tikai divas reizes ir mainījies programmas nosaukums. Uz Būvniecības nodaļu attiecas tādas kvalifikācijas kā, piemēram, būvniecības un ceļu būves mašīnu tehniķis, transportbūvju būvtehniķis, arī hidrobūvju būvtehniķis, plašāk pazīstams kā meliorators. Sevišķi pēc šīs lietainās vasaras skarbi pierādījās, cik ļoti nozarei ir vajadzīgi hidrobūvju būvtehniķi, diemžēl jaunieši šo programmu neizvēlas, jo tā ir smaga. Tāpēc pašlaik to realizējam mūžizglītības formātā pieaugušajiem caur Eiropas Savienības jauno projektu “Mācības pieaugušajiem”. Interesenti var pieteikties kaut šobrīd.
Trešais mūsu prieks un lepnums ir Tūrisma nodaļas programmas, kas sagatavo ēdināšanas pakalpojumu speciālistus, viesnīcu pakalpojumu speciālistus, konditorus. Šis ir pirmais gads, kad tajās visas grupas ir pilnas.
Ceturtais mūsu stūrakmens, kas ir ļoti nozīmīgs valsts līmenī, ir Alsviķu struktūrvienība ar ļoti daudzām programmām, kas vērstas uz izglītojamiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, apavu labotājs, ko vairāk nekur citur Latvijā nemāca, koksnes iekārtu operators, būvizstrādājumu galdnieks, pavāra palīgs un citas.
– Vai smiltenieši un citi tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāji zina, ka Smiltenes tehnikumā var mācīties arī pieaugušie? Ja atklāti, kaut kad par to biju dzirdējusi, tad piemirsu, un ziņa par jūsu skolas mūžizglītības piedāvājumu ir tāds patīkams pārsteigums, – iespēja vietējiem iedzīvotājiem iegūt jaunas profesijas tepat, uz vietas, nebraucot uz citām pilsētām.
– Domāju, smiltenieši to zina. Ir liels gandarījums un pagodinājums, kad, brīvajā laikā ejot pa Smiltenes veikaliem izpildīt pārtikas programmu, man klāt nāk nepazīstami cilvēki un jautā, – “direktor, es gribu pie jums mācīties, kad var pieteikties?”. Tad noreaģējam, izstāstām, nododam kontaktinformāciju, un viss notiek. Tātad mūsu tehnikuma kvalitātes zīme liek par sevi manīt. Mūžizglītības formāts pieaugušajiem, kas varbūt ne visās skolās ir izteikti attīstīts, arī papildina mūsu audzēkņu kopskaitu, un ir svarīgs profesionālās izglītības iestādēs, domājot par nākotni, jo paši redzam, kas diemžēl notiek ar demogrāfiju mūsu valstī – izglītojamo kļūst mazāk. Attiecīgi mainās viņu vecuma proporcija, un uz to arī jātendējas.
– Kad augusta nogalē notika konference Smiltenes novada pašvaldības pārziņā esošo skolu pedagogiem, viena no tēmu aktualitātēm bija jaunu skolotāju piesaiste. Valstī kopumā trūkst pedagogu, tas tiek uzsvērts dažādos līmeņos. Kāda situācija ir Smiltenes tehnikumā?
– Jā, skolotāju Latvijā pietrūkst, un tā ir ļoti būtiska problēma. To es izjūtu tepat, mūsu reģionā, jo ļoti intensīvi runājam ar citiem direktoriem. Kolēģi šovasar zvanīja, lūdza palīdzību, jo mācību gadam tūlīt jāsākas, bet nav skolotāju matemātikā, latviešu valodā, angļu valodā, fizikā un citos priekšmetos. Izpalīdzam, jo saprotam lietas būtību. Mums Smiltenes tehnikumā netrūkst, ir nodrošināts pilns pedagoģiskais sastāvs. Kopā ar Alsviķu struktūrvienību šogad pie mums darbu uzsākuši 10 jauni pedagogi. Pie mums strādā skolotāji, kuri brauc, piemēram, no Jūrmalas, Alūksnes, Cēsu, Valkas, Gulbenes novadiem. Piemēram, fantastisks pedagogs un mentors vienā personā, Būvniecības nodaļas skolotājs Zigmunds Valters brauc no Bērzkroga. Sākot no šī mācību gada, pirmo reizi kompensēsim mūsu skolotājiem ceļa izdevumus. Kolēģiem ir jāpalīdz, un ceļa izdevumu kompensācija ir ļoti liels atspaids.
Mūsu ilggadējā kolēģe Biruta Birkenšteina vada Veterinārmedicīnas nodaļu, mūsu pašu bijušais audzēknis Dāvis Auziņš – Būvniecības nodaļu. Cepuri nost Dāvja priekšā! Viņš ir lielisks pedagogs, darba grupas sastāvā ir izstrādājis visu modulāro programmu un kvalifikācijas eksāmenus. Ilggadējās kolēģes Ira Gaile vada Tūrisma nodaļu, Inguna Avota – Alsviķu struktūrvienību.
Skolotāju piesaiste skolai ir liels darbs, pie kā mēs, viss kolektīvs, sākam strādāt jau gadu pirms jaunā mācību gada sākuma. Tas ir ļoti liels izaicinājums, jo katru gadu jāpatur prātā paaudžu nomaiņa, un tai ir jāiet līdzi. Nebūsim arī naivi, – ar tām algām, kādas ir skolotājiem, piesaistīt būvniecības inženierus vai vetārstus kā priekšmetu pasniedzējus ir ļoti sarežģīti, taču mums tas izdodas. Reizēm arī dzīve piespēlē negaidītas situācijas, kā iegūstam jaunus kolēģus. Piemēram, Elīna Ozoliņa iepriekš strādāja mūsu saimnieciskajā sektorā, bet tagad viņas dzīves aicinājums ir konditoreja, un viņa ir fantastiska konditorejas skolotāja. Līga Sima, kura Veterinārmedicīnas nodaļā pasniedz lolojuma dzīvnieku skaistumkopšanu, kādreiz strādāja uzņēmumā “Virši-A”.
– Jau iepriekš kādā intervijā “Ziemeļlatvijai” uzsvēri, ka Smiltenes tehnikums ļoti domā, kā savas programmas pietuvināt reālajai situācijai darba tirgū. Tas ir ļoti atzīstami – par labu gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem.
– Nesenā sarunā ar pašreizējo Smiltenes novada domes priekšsēdētāju Ervinu Labanovski bijām vienisprātis, ka ir jābūt specializācijai, bet ar lielu pievienoto vērtību un augstu kvalitāti. Līdz ar to, ja mēs skatāmies uz izglītības programmu kā uz produktu vai pakalpojumu, mums šis produkts vai pakalpojums ir ļoti labi iepakots. Mēs piedāvājam specifisku, kvalitatīvu produktu un sasaistē ar dzīvi, arī pateicoties mūsu lielajam saimnieciskajam sektoram. Esam unikāli ar to, ka mums ir viena no lielākajām saimniecībām valstī starp profesionālajām izglītības iestādēm. Smiltenes tehnikumam ir 33 ēkas, ko apsaimniekot, ir arī pašiem sava siltumapgāde un cita infrastruktūra, piemēram, kā vieni no pirmajiem valstī (starp profesionālajām izglītības iestādēm) uz vairāku mūsu ēku jumtiem uzstādīsim saules paneļus, kas ražos elektrību. Modulārās izglītības programmu stundu tēmās kārtojam savu saimniecību. Kolēģis Aivars Birkenšteins ir fantastisks skolotājs, viņš jauniešus izved caur pamatīgu dzīves skolu, iesaistot viņus skolas estētiskās vides sakārtošanā. Jaunieši jau skolas laikā iemācās praktiski darboties. Tas ir lielisks sasniegums, ko viņi ir izdarījuši pie mācību ēkas Pils ielā, gan pie būvniecības angāra Kalnamuižā, gan citur Kalnamuižas teritorijā.
– Runājot par mācību programmu sasaisti ar dzīvi, vai Smiltenes tehnikuma mācību restorāns vēl pastāv?
– Protams, pastāv. Mācību restorānu apmeklētājiem atveram orientējoši oktobra vidū, reizi nedēļā – trešdienās. Droši vien tāpat būs arī šajā mācību gadā. Ja runājam par šo tēmu, tad cik daudz profesionālās izglītības iestāžu var lepoties, ka pie viņiem strādā šefpavārs no “Michelin” ceļvedī iekļautiem restorāniem? Mūsu tehnikumā restorāna ēdienu gatavošanu audzēkņiem māca šāda restorāna – Cēsu “H.E. Vanadziņš. Ziemeļu restorāns” – šefpavārs Edgars Rubenis, kurš paralēli strādā restorānā. Edgars ir pārcēlies atpakaļ uz dzīvi savās dzimtas mājās Smiltenē.
– Kādu tu redzi profesionālās izglītības nozīmi mūsdienu darba tirgū? Ne viens vien uzņēmējs žēlojas, ka trūkst darbinieku kokapstrādē, lauksaimniecībā, – nav, kas slauc govis, strādā gaterī un tamlīdzīgi. Un mākslīgais intelekts, ko šobrīd piesauc teju visās jomās, roku darbu nedarīs.
– Pedagoģiskajā sapulcē pirms jaunā mācību gada šim tematam pieskārās kolēģe Rudīte Grabovska, un es viņai piekrītu, – mākslīgais intelekts ir nākotne, tas ir jāintegrē izglītības procesā, taču ir jābūt balansam. Mūsdienu jaunatnei dzīve paiet virtuālajā vidē, bet praktiskā puse tiek nobremzēta. Mēs no tā centīsimies izvairīties. Profesionālā izglītība ir viens no tautsaimniecības fundamentālajiem stūrakmeņiem, bet cik daudz Latvijā ir darbspējīgo cilvēku? Viņu kļūst arvien mazāk. Darbaspēks noveco. Mana stingrākā pārliecība ir tāda, ka nozarei ir jāiet kopsolī, sinerģijā ar profesionālo izglītību. Pagaidām profesionālās izglītības potenciāls netiek izmantots, un tas ir jāmaina. Ir būtiski runāt par profesionālo izglītību bez stereotipiem, kas varbūt atgrūž jauniešus. Kas ir, piemēram, meliorators, ko atceros no savas bērnības? Traktora tehnikas operators, kurš nemitīgi cīnās ar zaļo pūķi. Bet tagad paskatieties uz meliorācijas iekārtām, kādas ir mūsu skolā! Ar tām var strādāt baltās zeķītēs, jo visu dara dators. Lopkopības tehniķis varbūt asociējas ar lakatiņu galvā, spaini rokās un zābakiem kājās, bet, ja paskatāmies, kādas Putrāļa kungam (Bilskas pagasta piena lopkopības saimniecības “Kalējiņi 1” īpašniekam Kasparam Putrālim – redakcijas piezīme) ir robotizētās iekārtas! Fenomenāli! Par audzēkņu mācību prakses vietām mums ir izveidojusies lieliska ilggadēja sadarbība ar vairākiem uzņēmumiem, piemēram, ceļu būvē ar SIA “ACBR”, “Binders”, “Baltem”, A/S “Dimedium”, SIA “Naukšēni”. Taču kopumā valstī šis virziens ir pirmatnējā stāvoklī. Var saprast uzņēmējus, kuru misija ir peļņa. Viņiem ne vienmēr ir laiks darboties ar jauniešiem, jo tad blakus ir vajadzīgs cilvēks, kas no uzņēmēja prasa resursus un viņš līdz ar to tajā laikā negūst peļņu. Ir jāpieņem valstiska līmeņa lēmumi, nākot uzņēmējiem pretī, piemēram, piemērojot nodokļu atvieglojumus vai dodot bonusa punktus valsts iepirkumos tiem, kuri intensīvi investē profesionālajā izglītībā.
– Kādus izaicinājumus saredzi pedagoģiskajā procesā, strādājot ar mūsdienu jauniešiem?
– Izaicinājums ir virtuālā vide, kas mūsdienu jauniešiem ir neatņemama sastāvdaļa. To visu vajag, bet vajag ar samēru, lai viņi nezaudētu saikni ar realitāti. Otrs izaicinājums ir tas, ka mums pašiem ir jāmaina savs skatījums uz procesiem, tāpēc mēs lielus līdzekļus investēsim virtuālajā vidē jeb digitalizācijā mūsu tehnikuma mācību procesā un ikdienas dzīvē, virzoties prom no papīra būšanām. Sadarbībā ar uzņēmumu “Mikro Tik” ejam uz to, lai skolā un dienesta viesnīcās būtu optiskais internets, kas nodrošinātu izglītības procesa kvalitāti. Labi, ka ir atbalsta programmas, kā sasiet STEAM (eksakto mācību priekšmetu – redakcijas piezīme) jomas kopā ar reālo dzīvi.
– Šajā sarunā jau pajokoji, ka domājot, kā Smiltenes tehnikumam būt vislabāk gan tagad, gan nākotnē, katru dienu ir par pāris sirmiem matiem vairāk.
– Kad Miezīša kungs (bijušais ilggadējais Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis – redakcijas piezīme) paziņoja par došanos atpūtā, pie sevis nodomāju, – Dievs žēlīgs tam, kurš nāks viņa vietā. Miezīša kungs bija uzlicis ļoti augstu latiņu, viņam bija stingrs tvēriens un savs skatījums uz procesiem. Toreiz biju Smiltenes tehnikuma Būvniecības nodaļas vadītājs. Bet nekad nesaki nekad. Tas ir tāpat, kā kādreiz teicu, ka nemūžam nestrādāšu skolā, jo mana mamma vairāk nekā 40 gadus bija strādājusi izglītības sistēmā, un zināju, ko tas nozīmē. Kad stājos Smiltenes tehnikuma direktora amatā, pie tik pārdomātas vadības, kāda bija Miezīša kungam vairāk nekā 30 gadu garumā, bija grūti iedomāties, ko vēl varētu uzlabot, bet redz, – ir, ko. Kolēģiem jau teicu, – pastāvēs, kas mainīsies. Un ne tikai ir jāredz iespēja mainīties, bet ir jāgrib mainīties, ir jāmaina savi paradumi. Man kā jaunam vadītājam mainīt domāšanas veidu kolēģiem, kuri ilgstoši pieraduši pie kāda veida stabilitātes, nav nemaz tik vienkārši. Tas jaunam vadītājam ir ļoti liels izaicinājums, bet arī vienlaikus lielisks rūdījums. Esam ar kolēģiem tāpat izmetuši pūku, bet gala rezultāts runā par sevi. Esmu ļoti lepns par kolēģu paveikto.
– Kā Smiltenes novads var izmantot Smiltenes tehnikuma potenciālu? Pieļauju, viena daļa smilteniešu pat nezina, kāda vērtība šeit, tehnikuma kalnā, atrodas.
– Arī mūsu jaunatne diemžēl to nezina. Šovasar tas spilgti pierādījās. Satiekot vietējo jauniešu grupu, kuri pastaigājās pa Kalnamuižu un ar viņiem parunājoties, jaunieši pārsteigti teica, ka nav pat zinājuši, ka šeit ir tāda skola ar tādām iespējām, tik skaistām ēkām un skaistu vidi. Bet jau vēsturiski ir izveidojies, ka pie esošā izglītības finansēšanas modeļa skolas ar zināmu piesardzību raugās viena uz otru. Savā ziņā esam konkurenti, bet no tā nevajadzētu baidīties. Mums tas jāizmanto, nevis jādistancējas. Jāsaprot mūsu darba virsmērķis, – tā ir mūsu jaunatne, kas strādās tepat, mūsu uzņēmumos. Tas ir novada kopējais labums. Uz Smiltenes tehnikumu mācīties brauc jaunieši no visas valsts. Novadam vajadzētu būt ieinteresētam, lai pēc tehnikuma absolvēšanas viņi kā jaunie speciālisti paliktu strādāt Smiltenes novadā. Protams, nevar visus noturēt, bet var vismaz vērst skatienu uz to, jo, kā jau teicu, profesionālā izglītība ir viens no tautsaimniecības fundamentālajiem stūrakmeņiem. Es, protams, priecātos, ja Smiltenē un novadā mūsu tehnikumu pieminētu biežāk. Ar jauno novada domes vadītāju, ar bijušo un esošo Izglītības pārvaldes vadību esam daudzkārt runājuši, ka Smiltenes tehnikuma integrācijai novadā jānotiek daudz intensīvāk. Un, ja atskatāmies vēsturē, tad tieši no šejienes, no Kalnamuižas, izauga Smiltenes pilsēta, kad firsts Pauls Līvens savas muižas zemi sadalīja atsevišķos zemes gabalos un iznomāja tos Smiltenes iedzīvotājiem.
APTAUJA:
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
