“de Woldemer” viduslaikos nozīmēja – no Valmieras. Izrādās, tas ir latīņu valodā. Tik vienkārši! Tagad tā saucas skaistā stiklotā ēka un muzejs, kas stāsta par Valmieras senāko vēsturi no 13. līdz 18. gadsimtam. Muzejs ir interaktīvs un mudina darboties. Katram tiek iedota plastikāta kartīte, kas ir atslēga visiem interaktīviem brīnumiem.
“Viss, ko redzat ekspozīcijās, ir atrasts tepat izrakumu gaitā vai arhīvos tepat Valmierā vai Valmieras novadā,” saka gids. Saņemam kartītes ar atslēdziņu, ar kuru var atvērt ekrānus. “Tajos ir padziļināta informācija, dažos ir video, bildes. Pēc būtības īstā, galvenā esence ir redzama uz pašiem eksponātiem piecās valodās: latviešu, vācu, angļu, krievu, igauņu,” saka gids.
Viņš stāsta, ka Valmieras pils ir būvēta 13. gadsimta beigās, precīzāk tiek domāts, ka 1283.-1285. gadā – atkarīgs no tā, kurā avotā lasa. “Pamatā šī nav rezidences pils, šis ir nocietinājums, cietoksnis. Zobenbrāļi pārņem teritoriju, uzceļ koka pili. Vēlāk uzceļ mūra pili, lai noturētu tā laika bīskapijas varenību. Valmiera ir pakārtota Cēsu pilij. Zobenbrāļi lielākā daļa bija mūki, kuri vienkārši pilda karaklausību, izplata kristietību,” stāsta gids.
Ar atslēgas palīdzību var paklausīties vargānu, kas bijis ļoti izplatīts. Bet kristietības pārstāvjiem nepatikusi tik parasta, barbariska mūzika. “Mūkiem vairāk patīk baznīcas mūzika. Sīmaņa baznīcu uzbūvē kopā ar pili, jo mūkam vajag vietu, kur viņš var lūgties. Baznīca ir tuvu pilij, tā veido savu kodolu. Vecpilsēta ir maziņa. Nevar teikt, ka iedzīvotāji bijuši trūcīgi. Var redzēt ikdienišķās lietas, kas tuvas sirdij, kara laikā tās tiek slēptas – monētas, rotaslietas. Valmieras pili plosa vairākkārtēja karadarbība. Zīmīgākie un svarīgākie ir Livonijas karš un Simtgadu karš. Mūris pēdējo reizi tiek iznīcināts 1702. gadā Ziemeļu kara laikā. Tas darīts tāpēc, ka, ienākot Krievijas Impērijai, mūris vairs nespēj pasargāt savus iedzīvotājus, jo attīstās kara tehnika. 18. gadsimta sākumā var teikt, ka pils beidz pastāvēšanu. No vienas puses, tas ir slikti, jo pazūd daļa no ierastās ikdienas pilsētā, bet, no otras puses, ir labi, jo pilsētniekiem paplašinās tā teritorija, kuru viņi var apdzīvot,” stāsta gids.
Valmiera ir krustpunkts
Valmiera ir krustpunkts starp vācisko un krievisko. Visas preces no Vācijas ved caur Valmieru. Visvairāk pārdotās preces Valmierai tolaik ir vasks un zivis. Vasks tāpēc, ka viss notiek sveču gaismā, bet zivis saistās ar gavēni un tās var ēst cauru gadu. Veda arī garšvielas un metālu.
Lai sazinātos, tiek novienādotas svara mērvienības. “Mērvienības visas ir pakārtotas tā laika vidusmēra iedzīvotājam. Garums 161,25 centimetri ir Rīgas ass – rokas plētiens jeb garums, olekts ir no elkoņa līdz vidējam pirkstam, pēda ir pēda, kortelis ir plauksta un colla ir īkšķis. Visiem tirgotājiem, kas nāk no Vācijas, ir zelta auskars ausī. Ir tāds termins “plēstā auss”. Tirgotājiem par krāpšanu izplēsa auss ļipiņu ārā,” saka gids.
Var pacilāt arī īpašus stieņus, lai saprastu svara mērvienības. Piemēram, sudraba mārka ir 208 grami, bet puspods – 4150 grami.
Par Valmieras nosaukumu viena no hipotēzēm ir, ka par godu bagātajam un varenajam tā laika kancleram Voldemāram vai Krievijas Impērijas caram Vladimiram. Otra versija – no vietējām ciltīm un viņu valodas. Tas varētu būt gan ūdens šalkoņa, gan mūris, gan drošība.
Interesanta ir Valmieras zīmoga “evolūcija” – joprojām ģerbonī ir vērša piere, tikai nav vācu ordeņa vairogi, bet Latvijas karogs vairoga motīvā.
Lielā skapī ir sabīdītas plāksnes ar hroniku, bet apakšā aprakstīti tie paši notikumi, tikai bērniem saprotamākā valodā.
“Valmierai nebija tiesību kalt savu naudu. Visa nauda tika vesta no Cēsīm. Tiek pārstāvētas visas tradicionālās viduslaiku amatniecības nozares – ir zvejnieki, kalēji, kaulu apstrādes darbnīcas. Cilvēki spēja ikdienā paši pagatavot to, kas viņiem vajadzīgs. Protams, visur muzejā klātesoši ir ekrāni.
Ēdiens un apģērbs
Viena no vecākajām ēkām, kas saglabājusies Valmierā, ir aptieka. Tā būvēta 1756. gadā. Tagad tā savienota ar stikloto “de Woldemer” ēku. Padomju laikā ēka tika pārveidota dzīvokļu vajadzībām. Tika ierīkoti astoņi dzīvokļi. Muzejs šo ēku pārņēma 1980. gadā. Šāda apjoma un izskata ekspozīcija ir jau divus gadus.
Kādā telpā ekrānā redzams, kā tiek vilkts viduslaiku apģērbs. Valmierieši esot ģērbušies grezni. “Vienīgi nevar lietot baltu, zelta vai ar zeltījumiem, nedrīkst būt pārāk daudz mežģīņu un rotājumu, jo tie ir statusa simboli. Pēc apģērba varēja noteikt, ar ko nodarbojas cilvēks,” saka gids.
Ekrānā pat redzams pašreizējais pašvaldības vadītājs, kas ieģērbjas viduslaiku rāts kunga drēbēs. Drēbes ir vairākos slāņos, viduslaikos cilvēkam bija jāiztiek ar vienu apģērbu visu dienu. Apģērbs ir maisveidīgs, vajadzības gadījumā var novilkt vienu apģērba kārtu.
Arī viduslaiku ēdienam ir sava telpa. Ieejam manteļskurstenī, kur viduslaikos atradās četras līdz sešas krāsnis. Telpas vidū ir digitāls pavards, kur var pagatavot savu viduslaiku ēdinu pēc receptes, pieskaroties ekrānam. Visas receptes ir no pirmās pavārgrāmatas, kas tika atrasta Valmierā. Tā laika iezīme – jo vairāk garšvielu, jo bagātāks ir cilvēks. Turklāt dārgākā garšviela nav safrāns vai kardamons, bet vienkāršais sāls, jo sāli ir grūti atvest. Sāls bija statusa simbols, tika izmantots gan medicīnā, gan uzturā.
Kad izstaigāts muzejs, var paiet ēkas apakšā un izlasīt, kas kādreiz šajos mūros atradies.
Teksts un foto: Pārsla Konrāde
