Teātra festivāls nebūtu festivāls, ja pēc mākslinieciskā baudījuma nepaliktu kāda emocionāla pēcgarša. Aizvadītā nedēļas nogale Valkā pagāja mākslinieciskās, teatrālās noskaņās. Pie mums norisinājās tradicionālais, starptautiskais laikmetīgā teātra festivāls “Tālvils 2025”.
Lai gan apmeklēju vairākas izrādes, kur katra no tām bija ar savu odziņu, dalīšos ar iespaidiem no leļļu teātra izrādes.
Kā jau esam dzirdējuši, teātra festivāla ietvaros Valkas pilsētas kultūras nama lielajā zālē bija skatāma leļļu teātra izrāde “Muļķes zosis”. Ģimenes ar bērniem iepriecināja Rokišķu leļļu teātris “ČIZ”. Ļoti patika tas, ka tika iesaistīta arī publika – skatītājiem zālē bija jāpilda rīta rosmes vingrinājumi. Bet izrādē lietuviešu valoda mijās ar krievu valodu, tā dodot iespēju labāk uztvert uzveduma vēstījumu. Ja kāds nesaprata, tad vecākiem bija iespēja saviem bērniem pārtulkot teikto.
Leļļu teātra aktrisēm esot būtisks acu kontakts ar skatītāju zālē. Tāpēc uz skatuves reizē bija redzamas gan pašas aktrises, gan viņu lelles, kuras, starp citu, viņas izgatavo pašas. Šis man bija atklājums, jo no skolas laikiem prātā vairāk ir palikušas leļļu teātra izrādes, kur parasti aktieri slēpās aiz kāda aizsega vai sienas, un viss, kas bija redzams, bija viņu rokas vai kājas, bet katrā ziņā ne seja. Un vēl, izrādei noslēdzoties, skatītāji tika mudināti sasveicināties ar lellēm, tās ņemt rokās un mirkli paspēlēties. Bērnu acis burtiski sāka mirdzēt, kad tika dota zaļā gaisma šādai aktivitātei. Arī pašas aktrises bija sirsnīgas un uz publiku vērstas dāmas, viņu mākslinieciskais sniegums spēja aizkustināt ne vien bērnu, bet arīdzan pieaugušo publiku.
Starp citu, pirmo reizi teātra festivāla “Tālvils” vēsturē esot iekļauta izrāde bērniem. Kas apbēdināja arī mani – ļoti daudz tukšo vietu zālē. Kāpēc vecāki neved bērnus uz teātri, ja tas burtiski ir pieklauvējis pie durvīm un noris tepat uz vietas, un ieejas maksa ir simboliska? Tas man ir liels minējums.
Atmosfēra zālē lika arī saprast, ka šajās festivāla dienās festivāla dalībnieki viens otru atbalstīja. Proti, lietuviešu izrādi noskatīties bija ieradušies arī dalībnieki no gruzīnu delegācijas. Viņi neslēpa emocijas un sajūsmu, to visu varēja nolasīt no viņu sejām. Izrādes beigās devās uz skatuves, lai aptaustītu lelles.
Pievienojos skatītājiem, kuri laikrakstam dalījās savos iespaidos, un arī saku paldies organizatoriem par uzburtajiem teātra svētkiem Valkā. Starptautiska līmeņa sniegumi vēlreiz apliecināja, ka mākslā un teātrī nav svarīgi, kādā valodu tu runā, lai varētu saprasties un aiznest savu vēstījumu līdz kādam sirds kaktiņam. Galvenais ir, kā tu to dari, jo tās īstās emocijas cilvēks lasa nevis no vārdiem, bet skatiena, mīmikas un žestiem.
Vēl pāris dienu un atkal skanēs skolas zvans. Šajā mācību gadā es novēlu gan skolotājiem, gan skolēniem būt drošiem un radošiem, biežāk apmeklēt teātri. Un arī pašiem mācīties spēlēt teātri vārda tiešajā, nevis pārnestajā nozīmē – nebaidīties kāpt uz skatuves un uzstāties publikas priekšā kā savas klases ietvaros, tā plašākai auditorijai.
