Valkas novadpētniecības muzejs saņēmis jau otro apjomīgo dāvinājumu no bijušā valcēnieša, tēlnieka un grafikas dizainera, medaļu mākslinieka, autora vairākām Latvijas monētām Jāņa Strupuļa. Valkas novadpētniecības muzeja izstāžu zālē līdz 25. oktobrim ir apskatāma izstāde “Ieva”. Izstādē apskatāmās gleznas, akvareļus, grafikas, zīmējumus un vienu fotogrāfiju vieno kopīga tēma – sievietes tēls mākslā.
“Ziemeļlatvija”atgādina, ka 2024. gada februārī J. Strupuļa dāvinātie citu autoru mākslas darbi tika eksponēti izstādē “Gleznas un medaļas”.
Aizvadītajā piektdienā muzejā notika izstādes “Ieva” atklāšanas pasākums ar dāvinātāja J. Strupuļa un mākslas zinātnieču Ingrīdas Burānes un Edvardas Šmites piedalīšanos. Jāteic, ka J. Strupulis nav liels runātājs. Iecere par otro dāvinājumu esot radusies pērn februārī, kad, atgriežoties no izstādes atklāšanas pasākuma Valkas muzejā, I. Burāne interesējusies, vai J. Strupulis kolekcionējot mākslas darbus tikai ar Latvijas dabas ainavām. Atklājās, ka mākslinieks dzīves gaitā sevi iepriecinājis ar mākslinieku darbiem, kas attēlo sievietes skaistumu un ķermeņa plastiku. Izstādē apskatāma arī J. Strupuļa brāļa Gunta Strupuļa (1933–1974) gleznotais Māras Linkaites portrets.
Savā uzrunā I. Burāne apsveica Valkas novadpētniecības muzeju un Valkas pilsētas iedzīvotājus: “Jūsu un nākamo paaudžu rīcībā atkal ir nonākusi unikāla kolekcija autoru darbu izvēles ziņā. Arī mums – profesionāļiem – šajā izstādē ir daudz pārsteigumu, jo ir apskatāmi vēl neredzēti darbi. Iespējams, tie pat paplašina iespaidus par darbu autoriem, kas mums it kā ir labi zināmi. Šeit nav neviena autora, kuram nebūtu savas nozīmes Latvijas mākslā. Šī ir mākslas darbu kolekcija, kurā var ļoti skaisti izstāstīt faktiski visa 20. gadsimta Latvijas mākslas vēsturi caur tehnikām, caur gadiem un desmitgadēm, caur autoru varēšanas robežām. Mēs varētu uzskatīt, ka šodien svinam nesavtības svētkus. Ja viens cilvēks ar tādu pietāti un tādu vērienu var apbalvot pilsētu, kurā viņš ir ieguvis izglītību, tad tas ir paraugs katram no mums. Apskatot šo kolekciju, jūtama Jāņa kā mākslinieka un mākslas zinātāja ārkārtīgā pietāte pret māksliniekiem. Neviens no šiem māksliniekiem, kuru darbi apskatāmi Valkas muzejā, neatbilst tradicionālai izpratnei par to, ko mūsdienās mākslas kolekcionāri pērk izsolēs vai arī šie darbi tiek izstādīti svarīgās ekspozīcijās. Katrā darbā ir saskatāma mākslinieka dvēsele. Piemēram, Kurta Fridrihsona zīmējums “Guļošā”, kurā ir sajūtams tāds maigums. Dzidras Ezergailes ārkārtīgi skaistais pašportrets. Nemaz nevar domāt, ka viņa tik brīvi varētu gleznot. Jāņa nesavtība ir ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī visaugstākā – garīgā nozīmē. Viņš saprot mākslinieka dvēseli un var atbilstoši viņa pasaules redzējumam un meistarībai atrast tādas mākslas pērles! Iespējams, šos mākslas darbus pat izglābt no bojāejas. Zinām, ka Latvijā katru dienu bojā iet simtiem mākslas darbu. Arī mūsdienās attieksme pret kultūras mantojumu joprojām nav pareizā sistēmā ielikta. Braucot uz Valku, Jānim vaicāju, – vai viņam nešķiet, ka būtu pienācis laiks visu savu radošo mantojumu glabāt vienuviet. Jānis solīja, ka par to padomās. Domāju, ka tādas nozīmes māksliniekam, kurš cauri desmitiem gadu ir noturējis veselu nozari – medaļu mākslas nozari –, būtu tikai godīgi un taisnīgi, ka viss radošais mantojums arī saglabātos vienā vietā. Ja Jānis savāktu visas savas medaļas un citus darbus Rīgā un citās Latvijas pilsētās, tā būtu milzīgi vērtīga kolekcija. Tas vienkārši ir jādara. Tā būtu Valkai brīnišķīga nākamās izglītības pakāpe, ja pēc gada, diviem vai četriem gadiem, atzīmējot Jāņa 80 gadu jubileju, būtu apskatāma pamatīga mākslinieka darbu prezentācija. Mēs parunājāmies, un Jānis neteica nē. Mēs pašlaik Latvijā pārdzīvojam jaunu, augšupejošu attīstību, jo visās nozarēs strauji mainās paaudzes – ienāk jauni cilvēki, kuriem nav, atvainojos par izteicienu, sačakarēta domāšana. Tas nozīmē, ka dzīvojam laikā, kad varam sākt kaut ko gaidīt atpakaļ no valsts vai pašvaldībām. Valkas vislielākais ieguvums būtu tad, ja pašvaldība uzbūvētu pamatīgu izstāžu zāli, kurā būtu pastāvīgā muzeja krājumu ekspozīcija. Ja muzeja rīcībā ir šāds krājums, tā ir pilsētas augšupeja. Uz šo pastāvīgo ekspozīciju brauks cilvēki skatīties no malu malām. Turklāt nevienu monogrāfiju (zinātniska publikācija grāmatas formā – redakcijas piebilde) Latvijā nav iespējams uzrakstīt, ignorējot Jāņa Strupuļa vārdu. Tas ir Valkas nākotnes jautājums – vai nu jūs būvējat pamatīgu māju ar izstāžu zāli kopā ar igauņiem vai meklējat citu risinājumu, bet tas noteikti ir jādara.
Savukārt mākslas zinātniece E. Šmite savu sakāmo sāka ar pateicības vārdiem Latvijas mazpilsētām.
“Izbraucot no Rīgas, mēs pa ceļam priecājāmies par visām mazajām, vidēji lielajām un lielajām pilsētām, jo tās visas ir skaistas. Ar lielu prieku redzējām, ka arī Valka ir skaista un sakopta mazpilsēta. Jānis ar savu akurātību ļoti piestāv Valkai. Turklāt tas ir īpašs gadījums, ja mākslinieks dāvina savu kolekciju. Viņš saredz katra mākslinieka profesionālo līmeni, un tā ir šīs kolekcijas vērtība. Tad, kad muzejā ekskursijās ieradīsies skolēnu grupas, varēsiet stāstīt stāstus par to, kā gleznoja sievieti 20. gadsimta 20.–30. gados, 50.–60. gados vai vēlākos laikos. Arī par to, kā to dara vīrietis un kā sieviete redz sievieti. Man šī izstāde svarīga ir arī tādēļ, ka te ir daudz piemiņas. Te ir tādu cilvēku darbi, kurus esmu satikusi, runājusi ar viņiem, kuru vārdus diezgan labi zinu. Nāk klāt arī šis personiskais moments. Apskatot izstādi, mums abām ar Ingrīdu atklājās daudz kas pilnīgi jauns un daudz kas negaidīts.”
Abas mākslas zinātnieces veltīja atzinīgus vārdus ekspozīcijas iekārtotājai – muzeja galvenā krājuma glabātājai Viktorijai Maļukovai. Kā atzina zinātnieces – tie, kas to darījuši, zina, cik tas ir sarežģīti. Turklāt Valkas muzeja salīdzinošo nelielajā izstāžu zālē apskatāmi 74 dažāda žanra mākslas darbi. Jāpiebilst – apmeklētājiem ar bērniem jāņem vērā, ka izstādē “Ieva” attēlots māksliniecisks kailums.
Vairāk foto no izstādes atklāšanas – www.ziemellatvija.lv sadaļā “Foto”
