Viena no vasaras priekšrocībām ir tā, ka ir iespēja pēc sirds patikas apmeklēt dažādus koncertus un festivālus. Turklāt vēl brīvā dabā. Aizvadītajā sestdienā kopā ar savu jauno paaudzi un tikpat, ja tā var teikt, dullo māsīcu devāmies uz Daugavpils pilsētas stadionu. Uz tālo, vairāk nekā četru stundu ilgo braucienu mūs pamudināja ne tikai nostalģiskas atmiņas par jaunības laiku, bet arī jaunās paaudzes vēlme uz skatuves “dzīvajā” redzēt un dzirdēt 80. gadu disko “lauvu” – itāļu dīvas Sabrinas, grupas “Joy” no Austrijas un tā laika mega populāru grupu “Bad Boys Blue” un “Culture Beat” (abas no Vācijas) – uzstāšanos. Man vienmēr ir gribējies un paticis kopā ar bērniem un viņu draugiem doties uz šādiem koncertiem, tāpēc, daudz nedomādama, līdzi paraudama arī māsīcu, piekritām šim piedzīvojumam. Festivāls sākās pulksten septiņos vakarā. Otrajā lielākajā Latvijas pilsētā iebraucām ap pulksten sešiem – nekādi ātrāk nevarējām izčammāties, jo visi esam strādājoši cilvēki. Negribu būt vīzdegunīga un nesaudzīga kritizētāja, bet to gan tagad zinu, ka pie mums, Vidzemes pusē, šādi festivāli tiek rīkoti daudz rūpīgāk. Vismaz mums tā šķita. Nepatika, ka galdi, kur nolikt veldzējošā dzēriena glāzi un pa kādai uzkodai, atradās dubļos. Vienu gan ievēroju – publika, galvenokārt krievu valodā runājoši cilvēki, bija miermīlīga. Mēs nebijām vienīgie latvieši, bet skatītāju pūlī atšķirīgi gan. Tāpat arī lietuvieši. Pirms tam mani brīdināja, ka tur, dzirdot latviešu valodu, vietējie atskatīsies kā uz ārzemniekiem. Taču mums ne brīdi nešķita, ka tas var radīt problēmas. Lielākoties arī visi tirgotāji, pārsvarā jauni cilvēki, runāja latviski. Ja kāds no skatītājiem sāka sarunu krieviski, atbildēju latviski. Saprata, un turpinājām dialogu. Taču mani nepameta sajūta, ka esmu ar laika mašīnu atgriezusies vismaz 20 gadu senā pagātnē. Šīs sajūtas radīja krievu publikas ģērbšanās stils. Saka gan, ka par gaumi nestrīdas, bet tas tiešām atšķīrās no mums – latviešiem. Vēl varu teikt, ka pie mums pasākumos uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt smagi iereibušus cilvēkus. Ne tikai vīriešus, bet arī daiļā dzimuma pārstāves. Nu tik smagi, ka jākrīt gar zemi un cits citam uz galvas jālej alus un kokteiļi. Tas nebija forši, bet, ja uz to pievēra acis, festivāla gaisotne bija uzmundrinoša un izdejoties varēja kārtīgi un no sirds! To, ka esam atbraukuši uz Daugavpili, atgādināja arī daļa mūziķu, kuri pēc uzstāšanās pateicās, sakot “Spasiba, Latvia” (tulkojumā no krievu valodas – paldies, Latvija!). Acīmredzot, arī mūziķi zināja, uz kurieni ir atbraukuši, tāpēc pateicās krieviski. Vai mēs otrreiz brauktu uz festivālu Daugavpilī, vēl neņemos spriest. Nebija jau tik slikti, kā arī bija iespēja redzēt vienkopus Latvijas iedzīvotājus, kurus saucam par krievvalodīgajiem. Jā, cita un atšķirīga pasaule, bet cilvēki visur ir cilvēki.
