No janvāra par sadzīves atkritumiem maksāsim atkarībā no mājoklī deklarēto cilvēku skaita. Līdz šim maksājām kā no vienas mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka samaksa par atkritumiem pieaugs. Pēdējā laikā nācies uzklausīt vairāku iedzīvotāju stāstus par to, kā viņi savus sadzīves atkritumus izmet pustumsā, lai tikai kāds nepieķertu. Jautāju, kāpēc? Tāpēc, ka pilsētā joprojām ir mājas, pie kurām ir novietots pats mazākais atkritumu konteiners, bet mājā dzīvo no astoņām līdz desmit ģimenēm. No rīta, dodoties uz darbu, bieži vien redzu pārpildītas atkritumu urnas sabiedriskā transporta pieturās, arī Lugažu laukumā. Iznāk, ka iedzīvotāji, kuriem vairs nav kur mest drazu, to spiesti izmest šajās urnās. Labi, ka neizmet uz ielas vai mežā. Valkā Rīgas ielas 40. nama iedzīvotājiem, apdraudot savu veselību, jākāpj kalnā pa izdrupušām kāpnēm ar atkritumu maisu, lai to izmestu Merķeļa ielas atkritumu urnās, jo pie savas mājas konteinera nav? Šīs mājas viens iedzīvotājs stāsta, ka varētu jau iet pa atjaunotajām kāpnēm, jo kaut kā jocīgi esot mērot tādu attālumu apkārt visam kvartālam. Turklāt zinot vietējās sabiedrības attieksmi pret līdzcilvēkiem, ne vienmēr ir patīkami atkritumus izmest blakus māju urnās. Jautāsiet, kāpēc? Tāpēc, ka reizēm pārāk acīgi pensionāri (lai viņi man šoreiz piedod), kuri vienmēr visu redz un zina, pēc tam pukojas, kāpēc viņu mājām domātās urnas piepilda svešinieki. It kā jau viņiem būtu taisnība, bet par atkritumiem jāmaksā visiem, tikai reizēm ir tā, ka tos nav kur izmest. Vai nu kā zaglis pustumsā ar sirdsapziņas pārmetumiem izmet svešā urnā, vai savu maisu nomet blakus pārpildītai urnai. Iespējams, pārspīlēju, bet tagad ir pienācis laiks ķerties klāt šīs problēmas atrisināšanai, sākot ar pašiem iedzīvotājiem, kurus uzklausa māju pārvaldnieki, un beidzot ar namu apsaimniekotājiem.
