88. turpinājums. Drīz uzzināju, ka tas ir no izsūtījuma tikko pārbraukušais profesors Atis Ķeniņš.
88. turpinājums
Drīz uzzināju, ka tas ir no izsūtījuma tikko pārbraukušais profesors Atis Ķeniņš. Lidija Dambrāne no manis laikam bija gaidījusi lielāku pazemību, tāpēc piecirta papēdi pie grīdas un noteica:
— Jums ir liela galva! Varat iet.
Kāpēc es atļāvos tā uzvesties? Vienkārši gadījās, ka visi negatīvie piedzīvojumi sagadījās gandrīz vienlaikus. Gan konflikts ar Fluginu un Greitjāni, gan, manuprāt, galīgi nepelnītā piekasīšanās mana referāta jautājumā, jo neviens neteica, ka es to būtu nolasījis slikti. Kad visas melnās enerģijas pēkšņi gāžas pāri galvai, tad vienubrīd kļūst vienaldzīgs paša liktenis. Bet kaut kur nomodā jau dežurēja mani labie gari, kuri mēdz palīdzēt tieši īstajā brīdī. Nākamajā rudenī jau viss atkal bija nostājies savās vietās.
***
Lai nu par kuru, bet par profesoru Ati Ķeniņu jāraksta īpaši. Manuprāt, šis cilvēks mūsdienās ir nepelnīti piemirsts. Par mūsu pienākumu savu kultūrcilvēku piemiņas saglabāšanā man atgādināja draugu atsūtītā Ata Ķeniņa dzejoļu grāmata “Zvaigžņotā junda”, ko skaistā poligrāfiskā noformējumā sarūpējusi trimda.
Ar sirmo un labestīgo smaidošo vīru mums tuvāka saskare iznāca tikai ceturtajā kursā, kad Atis Ķeniņš mums lasīja īpašu lekciju kursu “Latviešu literārās valodas vēsture”. Neteikšu, ka satura ziņā mēs būtu ieguvuši kādas īpašas jaunatklāsmes, jo bijām jau triju gadu laikā apguvuši daudzus radniecīgus kursus. Mūsu institūta studenti tolaik nebija īpaši aplaimoti ar augstas raudzes pasniedzējiem, jo kādu laiku profesors bija tikai viens — filozofijas priekšmetu pasniedzējs Ernests Karpovics. Epizodiski mūsu gaiteņos bija manāms arī valodnieks Jānis Loja, reti savdabīga personība, bet mūsu kursam negadījās ar viņu saskarties. Vairums lektoru un semināru vadītāju bija gados jauni zinātņu kandidāti, un par profesoriem viņi kļuva krietni vēlāk, strādājot Universitātē.
Par profesora Ķeniņa personību mēs diezin cik daudz nezinājām, jo nekur oficiāli viņa biogrāfiju nevarējām izlasīt. Zinājām, ka viņš ir bijis pedagogs un diplomāts, darbojies žurnālistikā, rakstījis dzejoļus. Tāpēc ar zināmu interesi vērojām pirmskara Latvijas inteliģentu, cilvēku ar augstu eiropeiskās kultūras līmeni.
Pēc piedzīvotajām represijām profesoram pienācās būt ļoti uzmanīgam ar izteicieniem, un neko neatļautu viņš arī nedarīja un nerunāja. Tikai dažas mazas niansītes, kāds mazliet viltīgs skatiens vai smaids lika noprast viņa faktisko attieksmi pret kādu parādību. Temats par latviešu literatūras un tās rakstu valodas vēsturi bija pateicīgs, lai izteiktu netiešu attieksmi pret naidīgas ideoloģijas uzspiesto valodas politiku, šim nolūkam pietiktu ar vācu kultūrtrēģerisma pārspīlētu kariķēšanu, lai ikviens pats sameklētu paralēles ar krievināšanas politiku PSRS ietvaros.
Turpmāk vēl.
