No tiesas varu būt laimīga
Ja atklāti, nav nemaz tik vienkārši atbildēt, kāds bijis šis gads. Savelkot gada bilanci, par laimi, jāatzīst, ka 2013. gads bija darbīgs, jauniem atklājumiem un iespaidiem bagāts, sirdī – mierīgs un apcerīgs. Kā vienu šo šāgada skaistākajiem mirkļiem vēl ilgi atcerēšos jūlijā notikušās sirsnīgās krustdēla kāzas. Jaunais pāris pats saviem spēkiem ar izdomu un sirds mīļumu tik tiešām sagādāja neaizmirstamus un mīļus svētkus saviem pašiem tuvākajiem. Un šādos mirkļos top skaidrs, ka viena no dzīves lielākajām bagātībām ir ģimene un mīļi radi. Bez tiem šajos laikos būtu grūti izturēt to spriedzi, ko katrai dienai piešķir straujais ikdienas skrējiens un informatīvais spiediens. Brīžiem nav pat svarīgi, vai makā tev desmit latu vai desmit santīmu, ja blakus ir mīļa un saprotoša ģimene, visas likstas ātrāk vai vēlāk ir atrisināmas. Tāpat cilvēkam tagad ir ļoti svarīgs darbs un ikdienas “cīņubiedri” – kolēģi, ar kuriem gribot negribot jāsatiekas katru dienu. Tā liktenim labpaticies, ka man kolēģi ir nemainīgi jau divdesmit gadus. Pretēji visiem mūsdienu karjeras speciālistu apgalvojumiem, ka vienā darbavietā nevar strādāt ilgāk kā septiņus gadus, es ar šo faktu no tiesas lepojos, ka darbu redakcijā neesmu nomainījusi pret ko citu. Un ja šo garo gadu laikā vēl nav bijusi vēlme mest visu pie malas un doties kā Sprīdītim pasaulē laimi meklēt, tad no tiesas varu būt laimīga. Laimīga par to, ka man ir tik forši “cīņubiedri” un tā mūsdienās ir liela veiksme. Varu apgalvot, ka šāgada spilgtākos brīžus esmu piedzīvojusi darba braucienos uz Muhu salu Igaunijā un Eiropas Savienības galvaspilsētu Briseli. Savukārt ar kolēģiem vasarā dažas dienas izbaudījām Ziemeļigaunijas burvību. Un tā arī ir viena no korespondenta darba priekšrocībām – būt visur klāt, redzēt, dzirdēt un piedzīvot. Izrādās, saliekot gada notikumus kā mazus puzles gabaliņus, izveidojas krāsains kaleidoskops. Un lai tāds – tikpat dzīvs un krāsains – izveidojas arī nākamais gads ne tikai man, bet arī visiem laikraksta “Ziemeļlatvija” lasītājiem. Esmu pārliecināta, ka ikviens no jums šogad var atrast atcerēšanās vērtus brīžus. Un tie jau veido cilvēka garo un laimīgo dzīvi. Inga Karpova
Iekarot vairāk laika sev
Aizvadīto gadu varu sadalīt divās daļās – tajā, kuru nekādi nevaru ietekmēt, ļaujoties sabiedrības vispārējam noskaņojumam, un tajā, kurā sevi varu saukt par saimnieku un visu kārtot pēc savas saprašanas un vēlmēm.Protams, pirmā sadaļa ir daudz lielāka. Tajā neskaitāmas reizes klausāmies valstsvīru un sievu skandēto, ka jākonsolidē budžets, jāpilda Mārstrihtas kritēriji, jāievēro fiskālās lietas, jāpriecājas par Latvijas veiksmes stāstu un tā tālāk un tā joprojām. Atvainojiet, bet kurš runās un rūpēsies par cilvēku. Ja par mērķi allaž izvirzīti procenti un parastam cilvēkam neko neizsakoši lēmumi, tad arī turpmāk būsim tur, kur esam pašlaik. Kad vienā publikācijā lasu, ka teju puse strādājošo saņem minimālo algu, bet citā statistikas ziņā, ka Latvijā vidējā alga pārsniedz 500 latu mēnesī, tad nav skaidrs, cik nopelna tie, kuri saņem vairāk par minimālo algu. Latvijā pazīstams bijušais politiķis sacīja, ka, izejot no krīzes, bagātie uz tās rēķina kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagākie iznesuši visu tās smagumu, taču kļuvuši nabagāki. Kā šo dzīves sadaļu padarīt vieglāku un kompensēt negatīvās izjūtas? Tikai ar sev tuvu un mīļu nodarbošanos. Nesen pārlasīju savu privāto saraksti ar Amerikā dzīvojošo fotogrāfu Borisu Mangoldu. No viņa esmu saņēmis daudz labu praktiskās dzīves padomu. Viens no nozīmīgākajiem ir tas, ka pēc iespējas vairāk jāpaplašina tas laiks un telpa, kuru vari ziedot savam vaļaspriekam. Ja šogad ir izdevies iekarot piecus procentus laika savām vajadzībām, tad nākamgad jācenšas dabūt sešus. Man šogad bijuši trīs ļoti saviļņojoši brīži, un tie visi saistīti ar izstāžu un muzeju apmeklējumiem. Pirmais bija izstādes “Purvīša balva 2013” apmeklējums izstāžu zālē “Arsenāls” Rīgā. Nākamais, turklāt visspilgtākais, bija Marka Rotko mākslas centra apmeklējums Daugavpilī. Man ir bijusi tā laime būt daudzos Eiropas valstu muzejos un izstāžu zālēs. Rotko centrs ne par matu neatpaliek no labākajiem. Trešā vieta bija Kumu modernās mākslas muzejs Tallinā. Par visu to varu uzsist sev uz pleca un aicinu visus iekarot pēc iespējas vairāk laika savai patikšanai.Aldis Dubļāns
Esmu laimīgs vectēva statusā
Tuvojoties gadumijai, aizvien biežāk pārdomājam, kāds ir bijis aizejošais un ko vēlamies sagaidīt no jaunā gada.Man šis gads atnesa gluži jaunu statusu, kas vienlaikus gan priecēja, gan radīja sirdī smeldzi, jo pašam dzīvē uzskatāmi atklājās, ka gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ. Šis ir pirmais gads, ko būšu nodzīvojis, būdams vectēva statusā diviem mazbērniem. Tieši šis notikums padarīja šo gadu par vienu no nozīmīgākajiem manā mūžā, ko atcerēšos.Viss pārējais pēkšņi ir izrādījies otršķirīgs un dažas līdz šim it kā pat svarīgas lietas kļuvušas līdzīgas pieneņu pūkām, ko laika vējš aiznes un izgaisina kā nebijušas. Kas gan ir politiskie ķīviņi, ministru nomaiņas, politiķu rīkotās priekšvēlēšanu kampaņas, arī paša ikdienas problēmas un klupieni ieplānoto mērķu īstenošanā pret to, ka tu redzi savai ģimenei un dzimtai kopumā turpinājumu.Ikviens bērns ģimenē ienes prieku, ko izjūt gan vecāki, gan vecvecāki. Un kam gan citam mums, pieaugušajiem, pūlēties, ja ne nākamās paaudzes labā. Laiks cilvēka dzīvē tiešām skrien. Bībelē cilvēka mūžs ir salīdzināts ar vēja pūsmu, kas ātri gaist, tādēļ ik gads jāliek uz svariem, lai noteiktu, vai tam mūsu dzīvē bijis pietiekams svars, lai teiktu – aizritējušie 12 mēneši nav bijuši veltīgi nodzīvoti.Mums, latviešiem, vislielāko svaru un vērtību nodzīvotajam laikam dod bērni. Ļoti gribu vēlēties, lai to nākamajā gadā saprastu arī valstsvīri un vecā gada nogalē apņemtos darīt visu ģimeņu pieauguma veicināšanai. Citādi var iznākt, ka tik grūti izcīnītā neatkarība nemaz nav vajadzīga, jo no pamatnācijas nebūs, kas te dzīvo. Pašlaik vairāk notiek runāšana par demogrāfijas attīstību un rūpēm par bērniem, bet gribētos redzēt konkrētus darbus. Runāšana vien uz laika svariem atsvaru neizkustinās. Aivars Zilbers
Izdarīto nenožēloju ne mirkliVēl tikai četras dienas, līdz klāt būs jauns gads – jauni sapņi, vēlēšanās, cerības, apņemšanās un sazin vēl kas. Gada nogalē mediji steidzas izvērtēt svarīgākos notikumus un spilgtākos mirkļus Latvijā, kas piedzīvoti pēdējo 12 mēnešu laikā. Safilmēto materiālu samontēt kopā, pieļauju, ir vieglāk nekā katram pašam pārcilāt savus atmiņu plauktus. Gadā ir 365 dienas. Diezin vai kādam tās visas ir bijušas miera un ērtību pilnas. Man ne. Strādājot “Ziemeļlatvijā”, esmu pieradusi pie nemitīgas notikumu maiņas un attīstības. Tas nemanot kļuvis par atkarību arī pārējā laikā. Notikumu un emocionālu pārdzīvojumu bijis vairāk, nekā būtu vēlējusies apzināti. Kāds negaidīts notikums izraisīja nākamo, veidojot ķēdes reakciju. Tieši tamdēļ šogad īpaši daudz esmu rīkojusies impulsīvi, nedomājot – pareizi vai nepareizi. Reizēm vajag, lai kāds apstādina. Tā tas notika arī pavisam nesen, kad pretimbraucošā mašīna ieslēdza bākugunis un lika apstāties. “Par ātru!” teica policists. Jāraksta brīdinājums, taču es steidzos un ātrumā tā arī pateicu: “Lūdzu, pacentieties uzrakstīt ātrāk, jo es jau tā kavēju!”Lai arī nopelnīju sev brīdinājumu, tas nenozīmē, ka savu ceļu neturpināju. Kamēr vien krūtīs pukst sirds, ir jārīkojas, jāuzdrīkstas un jādodas uz priekšu neatkarīgi no tā, kā esi apģērbies, cik daudz tev naudas ir kabatā, cik daudz draugu un paziņu apkārt. Dzīvo, nevis taisies uz dzīvošanu! Tad nebūs jāsaka otram – tev gan ir aizraujoša un notikumiem bagāta dzīve, jo tāda būs kļuvusi arī tavējā. Un vēl, ikdienu pavisam noteikti bagātīgāku un piesātinātāku padarīs “Ziemeļlatvija” tavā pastkastītē. Liekot roku uz sirds saku, izdarīto nenožēlosiet! Veiksmi jums visiem!Santa Sinka
Gads, kas caursitis bruņas
Iepriekšējo gadu aizvadījām pasaules gala gaidīšanas ēnā. Viss beidzās labi, baisais notikums nepiepildījās. Izrādās, maiju civilizācijas pareģojumi par pasaules galu 2012. gadā nemaz nepastāvot, vienkārši viņiem izbeidzies kalendārs.Šā 2013. gada nogali Latvijas iedzīvotāji aizvada Zolitūdes traģēdijas, jaunas valdības veidošanas un eiro ieviešanas ēnā. “Maxima” veikala iebrukušais jumts un tā drupās bojāgājušie un savainotie cilvēki joprojām ir mūsu valsts nesadzijusi brūce, kas būtiski mainījusi daudzu ļaužu domāšanu, caursitot ikdienā nēsātās aizsargbruņas. Tāpēc neticu, ka izdosies, manuprāt, apzinātais mēģinājums novērst sabiedrības uzmanību no Zolitūdes traģēdijas ar kādam varbūt īstajā brīdī izdevīgu valdības demisiju un jaunā Ministru kabineta veidošanas politiskajām spēlēm. Joprojām ir atklāts jautājums, kāpēc iebruka “Maxima” jumts un kāpēc būvniecības nozare Latvijā ir satrunējusi, sākot no objektu projektēšanas un būvuzraudzības un beidzot ar mazkvalificētu apakšuzņēmēju un lētāko iespējamo būvmateriālu izmantošanu celtniecībā.Līdz šim atsevišķu cilvēku bažas interneta portālos vai anonīmi zvani atbildīgajās institūcijās pārsvarā tika uztverti kā piekasīšanās, savukārt ne viens vien jaunbūvju tapšanas aculiecinieks vispār turēja muti dažādu apsvērumu dēļ. Zolitūdes traģēdija to visu liek ieraudzīt citā gaismā un uzdod jautājumu par mūsu sabiedrības sirdsapziņu, par korupciju, “otkatiem”, paviršību, vienaldzību, par to, vai vispār Latvija ir tiesīga saukties par demokrātisku valsti, kurā vara pieder tautai.Piemēram, kā jūs domājat, vai Smiltenes novadā šā gada aktualitāte – iedzīvotāju pamatotā cīņa par savām tiesībām dzīvot vidē, ko neietekmē jauni dolomīta karjeri – vainagosies ar panākumiem? Vai vairāku simtu cilvēku protesti tiks ņemti vērā valstī, kur privātas problēmas var nokārtot ar zvanu ietekmīgiem, valsts mērogā pazīstamiem politiķiem? Jaunajā 2014. gadā vēlēsim 12. Saeimu. Tas, ko novēlu mums visiem, ir sagaidīt brīnumu – pret sabiedrību patiesi atbildīgus, jaunus politiķus, kuri vēlas strādāt ar misijas apziņu, domājot par Latvijas iedzīvotājiem, nevis par Briseles norādījumiem vai šaura sabiedrības slāņa labumu. Kad sirds ir pilna ukraiņiem un viņi no savas valdības nesaņem gaidīto, tad iziet ielās. Latvieši ir pacietīgi. Cik ilgi?Sandra Pētersone
