26. septembrī “Ziemeļlatvijā” rakstīju par invalīdu problēmām. Kaut ne vienmēr tās ir saistītas ar paša invalīda slimību vai citām nepatikšanām. Visai bieži problēmas rodas it kā pašas no sevis. Arī minētajā rakstā problēmas bija radušās it kā no nekā. Stāvas nobrauktuves, bedres, kur tādām nevajadzētu būt…Un tik fiksi solījumi! Jau tajā pašā 26. septembrī no Valkas domes uz Rīgas ielu 30a tika piezvanīts un svēti apsolīts: “Oktobrī bedre tiks salāpīta.” Ir jau novembris, bet bedre Rīgas ielas 30a durvju priekšā vēl vienmēr ir kā bijusi, tikai tagad tā pilna ar ūdeni. Ne velti asistents ironizē, ka viens labums no šīs bedres ir – var noskalot apavu zoles, jo pagalms ir dubļains. Nav jāiet pie pacienta ar dubļainiem apaviem.Starp citu, ļoti gribētos tikt uz pasākumiem Valkas kultūras namā. Bet tas nav iespējams. Tur ir gan, cik esmu dzirdējusi, piecu tūkstošu vērts pacēlājs, tikai tas nav domāts jebkuriem ratiņiem (pēc izmēra) un ir visai bīstams agregāts. Tā kā atliek vien iztikt ar televizorā redzamo.Jā, solīts makā nekrīt!
