Vācijā lauksaimniecības tehnikas firmas nozares mācību iestādēm materiāli tehniskās bāzes modernizēšanai dod visjaunāko tehniku, bet fermeri ar Eiropas Savienības noteiktajiem standartiem sadzīvo gluži labi, pārdodot sieru pie pašām kūts durvīm.
Vācijā lauksaimniecības tehnikas firmas nozares mācību iestādēm materiāli tehniskās bāzes modernizēšanai dod visjaunāko tehniku, bet fermeri ar Eiropas Savienības noteiktajiem standartiem sadzīvo gluži labi, pārdodot sieru pie pašām kūts durvīm.
Par to šopavasar pieredzes braucienā uz Vāciju pārliecinājās Valkas lauku konsultāciju biroja darbinieki. Biroja lauku attīstības speciāliste Valda Empele informē, ka Valmieras lauksaimniecības konsultāciju biroja rīkotajā braucienā Latvijas speciālisti iepazinās ar mācību darba organizēšanu Vācijas Valsts pārtikas, lauksaimniecības un mežsaimniecības akadēmijā un apmeklēja vairākas zemnieku saimniecības Bavārijā.
“Domāju, ka lauksaimniecības izglītībā mūsu valstī vajadzētu pārņemt vāciešu pieredzi. Proti, Latvijā profesionālās lauksaimniecības mācību iestādes nevar sagatavot labus mehanizatorus un mehāniķus, jo šīm skolām nav mūsdienīgas tehnikas bāzes. Vācijā lauksaimniecības tehnikas ražotājfirmas daļu no jaunākajām mašīnām nodod minētajai akadēmijai. Tās apguvei ir izveidota liela manēža, kurā nākamie fermeri apstrādāt zemi var mācīties arī ziemā. Akadēmijā jaunākās tehnikas pārzināšanā kvalifikāciju ir iespēja paaugstināt arī zemniekiem. Pēc kursiem viņi iegūst meistara diplomu, bet tas dod lielākas iespējas saņemt banku kredītus,” stāsta V. Empele.
Viņa ievērojusi, ka Bavārijā liela daļa zemnieku saimniecībā saražoto produkciju turpat arī cenšas pārdot. “Bavārijas kalnos interesanta bija viena kazu audzētava. Tās īpašnieki mūs uzņēma ļoti ikdienišķi. Nevarēja manīt, ka ferma pirms mūsu ierašanās būtu īpaši posta un tīrīta. Arī paši saimnieki bija darba drēbēs, jo mēs viņus iztraucējām. Saimnieki nemaz neuztraucās, ka staigājam apkārt un visu apskatām. Vērojot darba procesu un kūts iekārtojumu, nācās atzīt, ka mūsu valstī attiecīgie dienesti, kontrolējot Eiropas Savienības prasību un standartu izpildi, nereti pārspīlē. Visvairāk mūs izbrīnīja tas, ka saimniecībā izgatavoto kazas sieru saimnieki tirgo pie pašām kūts durvīm. Pie tām stāvēja tirdzniecības stends ar dažiem produkcijas paraugiem. Turpat arī notika siera sagatavošana pārdošanai,” saka V. Empele.
Vienkāršība bijusi manāma arī citā saimniecībā, kas ražo sieru. “Kad pavērām noliktavas durvis, iespaids bija tāds, ka ieejam kādas vecmāmiņas pagrabā, kur glabājas auklās sakārti sieri. Tajā pašā laikā saimnieki lielu uzmanību pievērš produkcijas kvalitātei. Sieru gatavo tikai no apkārtnes govīm iegūtā piena, turklāt tām jāēd vienīgi zāle. Citu barību nedrīkst dot,” stāsta V. Empele.
Viņa uzskata, ka vācieši ir arī ļoti racionāli saimnieki. “Bijām kooperatīvā, kurā audzē plankumainās govis. Vairāki to īpašnieki ir apvienojušies, lai ganāmpulks būtu lielāks. Vienā no kooperatīva fermām mēslus izmanto biogāzes ražošanai. Ar šo kurināmo fermeri apsilda saimniecības ēkas. Nav jāpatērē ne degviela, ne elektrība,” skaidro V. Empele.
Vēl kāda kooperatīva saimniecība govis audzē pārdošanai. Pašlaik, kad Latvijā un citās valstīs ļoti grūti nopirkt kvalitatīvus mājdzīvniekus, tas ir ļoti izdevīgs bizness. “Turklāt izsoles manēža izveidota tā, ka vajadzības gadījumā tajā var rīkot arī kultūras pasākumus. Redzētais mudina domāt, ko mēs varam ieviest efektīvākai saimniekošanai,” apliecina V. Empele.
