reģiona darba devēju konsultāciju centrā saskaramies ar darba devēju
uzdotu jautājumu: kā cīnīties ar nesaskaņām darba kolektīvā,
strīdiem un dažādām stresa situācijām? Šī iemesla dēļ šķiet
aktuāli apkopot tradicionālākos iemeslus, kādēļ šādas situācijas
rodas, kā arī galvenos priekšnoteikumus, lai tās novērstu vai ar
tām cīnītos.
Nesaskaņu pamatā ir paaugstināts stresa līmenis, savukārt
stress ir organisma emocionālā reakcija uz dažādiem nelabvēlīgiem
ārējiem vai iekšējiem faktoriem (piemēram, laika trūkumu, paaugstinātu
atbildību, pārslodzi, vardarbības draudiem u.c.). Šos faktorus pieņemts
dēvēt par stresu radošajiem riska faktoriem jeb stresoriem. Kā biežākos
darba vides stresorus var minēt:
- DARBA SATURS (slikti saprotamas darba prasības; vienveidīgs un vienmuļš darbs; saraustīts darbs; nemainīgs darbs; darbs, kurā nav nepieciešamas visas nodarbinātā prasmes; darbs, kurš ierobežo fiziski; darbs, kurš nepatīk vai liekas pretīgs u.c.).
- DARBA SLODZE
UN DARBA TEMPS (pārāk liela vai maza slodze (kvantitatīvi vai kvalitatīvi); pārāk ātrs vai nekontrolējams darba temps; laikā ierobežots darbs un ierobežoti termiņi). - DARBA LAIKA
ORGANIZĀCIJA (nemaināms darba grafiks; vēlmēm neatbilstošs darba grafiks; neprognozējams darba laiks; pārāk garš vai pārāk īss darba laiks; darbs maiņās (īpaši – vēlmēm neatbilstošās maiņās); darbs bez sociāla kontakta ar kolēģiem – darbs vienatnē). - NODARBINĀTĀ LOMA UN LĪDZDALĪBA ORGANIZĀCIJĀ (neskaidra (arī – konfliktējoša) loma uzņēmumā un darba procesā; nespēja ietekmēt lēmumus saistībā ar savu darbu; pārāk liela vai pārāk maza atbildība; atbildība par citiem cilvēkiem).
- ORGANIZĀCIJAS KULTŪRA (slikta iekšējā komunikācija; neskaidrība par organizācijas mērķiem un struktūru; nespēja risināt organizācijas iekšējās problēmas; neskaidra organizācijas attīstība; neefektīvs vadības stils).
- KARJERA (karjeras attīstības neprognozējamība; karjeras bezperspektivitāte konkrētajā darba vietā (izaugsmes trūkums); sasniegumu nenovērtēšana vai pārspīlēšana; pārāk zemas vai neatbilstošas kvalifikācijas darbs; nelietderīgs vai sociāli mazvērtīgs darbs; nedrošība par darbu; darbam vai vēlmēm neatbilstoša samaksa; negodīga vai nemotivējoša apmaksas sistēma;
- ATTIECĪBAS AR CITIEM
NODARBINĀTAJIEM (sociāla vai fiziska izolācija; darbabiedru atbalsta trūkums; nesaskaņas un / vai ļaunprātīga attieksme nodarbināto starpā; sliktas attiecības ar kolēģiem); - MĀJAS UN DARBA ATTIECĪBAS (konfliktējošas prasības mājās un darbā; atbalsta trūkums darba problēmās no tuviniekiem; atbalsta trūkums mājas (sadzīves) problēmās no darba vietas un / vai kolēģu puses).
Īpašs, grūti klasificējams
stresora veids ir vardarbība darba vietā. Tā var būt gan fiziska, gan psiholoģiska, lai
gan šī robeža mēdz būt visai izplūdusi – mobings, bosings, bulings.
Ar šiem jēdzieniem galvenokārt saprot atkārtotu, nepamatotu uzvedību
attiecībā pret kādu nodarbināto vai nodarbināto grupu, kas rada
risku nodarbinātā veselībai un drošībai. Šāda veida vardarbība
var būt gan vertikāla (piemēram, kad vadītājs īsteno psiholoģisku
teroru pret padoto), gan horizontāla (divu viena līmeņa darbinieku
starpā).
Šķiet, visi nosauktie stresori vairāk saistīti
ar cilvēka psiholoģiju, tomēr darba vidē stresu var radīt arī
tādi faktori kā nepietiekams apgaismojums, nesakārtotas darba vietas,
kaitinoši darba vietu defekti (piemēram, čīkstošas durvis, bojāti
krēsli, nestrādājošas iekārtas u.c.).
Stress darba vietā ir bīstams, jo tas ne tikai
rada nepatīkamu situāciju darba vietā, bet var izraisīt virkni veselības
problēmu. Kā biežākās var minēt elpošanas sistēmas traucējumus,
sirdsklauves, svīšanu, trīci, muguras sāpes, dzimumfunkcijas un
miega traucējumus, galvassāpes vai migrēnu, reiboņus, ādas iekaisumus
un alerģiskas reakcijas, aizcietējumus un caurejas, kā arī gremošanas
traucējumi u.c.
Tāpat no nepārtrauktas stresa situācijas var rasties virkne psiholoģiska
rakstura problēmu: vienaldzība, apsēstības un mānijas, fobijas,
nespēja koncentrēties, šaubīšanās un nervozitāte, paaugstināta
nogurdināmība, pašnāvības domas, zema pašapziņa, depresija, bezmiegs,
augsta uzbudināmība, apetītes pārmaiņas u.c.
Runājot par stresu darba
vietās, jāmin arī „izdegšanas sindroms”, kas rodas no ilgstošas
atrašanās stresa stāvoklī. Tipiskākās izdegšanas sindroma pazīmes
ir
emocionāls pārgurums (samazinās vai izzūd emocionālā reaktivitāte (naids, prieks),
ko aizvieto apātija, vienaldzība, jūtu atrofija – tai raksturīga
ciniska attieksme pret visu, neiecietība, aizkaitināmība, nomāktība,
skumjas, nespēja izjust emocijas, kā arī raksturīga vēlēšanās
pašizolēties); depersonalizācija
(parādās pārmaiņas cilvēka personībā un uzvedībā, kā arī
izteikta nespēja atbrīvoties, atslābināties. Bieži vien parādās
atkarība no dažādām vielām (tabakas, kafijas, alkohola un medikamentiem); pārmaiņas attieksmē pret darbu un darba
attiecībās (zūd vēlēšanās turpināt iesākto karjeru,
līdz ar to pazeminās darbaspējas, kā arī pasliktinās attiecības
un rodas naidīga attieksme pret darbabiedriem. Tai pat laikā samazinās
rīcības lietderīgums, parādās nespēja izteikt domas vārdos un
rakstiski, pavājinoties arī spējai pieņemt lēmumus. Raksturīgas
spontānas dusmu lēkmes).
Kā cīnīties ar stresu darbā?
Galvenais priekšnoteikums – atzīt,
ka šādi riski eksistē, tos identificēt un mēģināt novērst, pareizi organizējot
darbu un atpūtu. Piemēram, laba prakse ir atvaļinājumu plānošana
atbilstoši darbinieka ģimenes stāvoklim. Svarīgs priekšnoteikums
ir arī katram darbiniekam individuāli izstrādāts un izrunāts plāns
par iespējamo izaugsmi uzņēmuma ietvaros. Konfliktu izskaušanai
ieteicams noteikt konkrētus mehānismus iekšējās komunikācijas
nodrošināšanai – regulāras darbinieku sapulces un aptaujas, kā
arī speciālu programmu izveidošana psihoemocionālās vardarbības
apzināšanai un novēršanai (piemēram, pārrunas ar šādās situācijās
iesaistītajiem darbiniekiem, organizāciju psihologu pieaicināšana
u. c.).
Darba vides psihoemocionālos riska faktorus nekad nebūs iespējams novērst pilnībā, savukārt,
identificējot tos savlaicīgi, kā arī plānojot pārdomātus un atbilstošus
preventīvos pasākumus, psihoemocionālo riska faktoru līmeni var
samazināt līdz minimumam. Īpaši svarīga ir arī nodarbināto informēšana
un izglītošana jautājumos, kas skar savlaicīgu stresa pamanīšanu
un samazināšanu līdz līmenim, kas neapdraud veselību.
*Rakstā izmantota informatīvā bukleta „Stress
darbā, jeb psihoemocionālie darba vides riska faktori” sniegtā
informācija, kuras autori ir Rīgas Stradiņa universitātes Darba
drošības un vides veselības institūts sadarbībā ar psihoterapeitu,
psihologu Ansi Jurģi Stabingi http://osha.lv/lv/publications/files/psihoemocionalie-riski.pdf
Uzņēmējus, kuriem radušās
neskaidrības vai jautājumi šajā vai citos darba aizsardzības vai darba tiesību jautājumos,
aicinu bez maksas konsultēties Latvijas Darba devēju konfederācijas
Vidzemes reģiona konsultāciju centrā Valmierā, Garā ielā 7, kā
arī, zvanot pa tālruņiem 64233448 un 28610420 vai sūtot savus jautājumus
uz e-pastu dagnija@lddk.lv.
Latvijas Darba devēju
konfederācijas reģionālo konsultatīvo centru darbība tiek nodrošināta
Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta „Darba attiecību un
darba drošības normatīvo aktu praktiska piemērošana nozarēs
un uzņēmumos” 1. aktivitātes „Darba devēju konsultatīvo centru
izveide plānošanas reģionos un informācijas sniegšana darba devējiem
par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu
praktisku piemērošanu” ietvaros.
