Valsts prezidents: “Lai redzētu, kas notiek aiz Rīgas pils mūriem, svarīgi iziet ārā un paskatīties!”

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča reģionālās vizītes laikā Valmieras novadā pagājušajā piektdienā saspringtajā dienas kārtībā laiks tika atvēlēts arī laikrakstam “Ziemeļlatvija”.

Prezidenta mediju centrs pēc Valmieras pils kultūrvides centra jaunizveidotās ekspozīcijas “de Woldemer” apskates un pirms Valsts prezidenta balvas vieglatlētikā sacensību atklāšanas ieplānoja prezidentam “atelpas brīdi”  sarunai ar kaimiņnovadā iznākošo mediju. Tas gan nenozīmējot, ka prezidents reģionālajās vizītēs neapciemos Valku un Smilteni. Taču tad, kad tas notiks, mēs ziņosim par prezidenta vizīti un tajā gūtajām atziņām, bet šoreiz – ekskluzīva “Ziemeļlatvijas” galvenās redaktores Ingūnas Johansones saruna tet a tet ar prezidentu Edgaru Rinkēviču.

– Satiekoties cilvēki parasti viens otram jautā – kā iet? Pārfrāzēšu – kā jums sokas kā prezidentam?

– Kā man sokas kā prezidentam, vislabāk var vērtēt cilvēki. Bet jūtos samērā labi, dinamiski. Lai kāda arī būtu pieredze ministra darbā, valdībā, politikā, šis ir cita veida darbs, cita veida pienākumi un atbildība. Tiešām cenšos pēc iespējas vairāk doties ārpus Rīgas gan pieteiktās, gan nepieteiktās vizītēs. Viens otrs jautā, kad došos  nepieteiktā vizītē, lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo, tad man ir laba atbilde – es jau vienu svētdienu biju līdz Tukumam izbraucis, pastaigājos, parunājos ar cilvēkiem. Laiks gan bija diezgan slikts. Jā, es mēdzu ārpus šī oficiālā reģionālo vizīšu protokolārā rāmja doties arī vienkārši pastaigāties, iedzert kafiju kādā kafejnīcā vai ieturēt maltīti.

– Tad priekšstats, ka prezidents ir persona, kura uzturas savā pilī, ārpus tās dodas vien iepriekš saskaņoti stingri apsargāts, ir pārspīlējums? Kāda ir cilvēku reakcija, nejauši ieraugot uz ielas prezidentu?

 -Prezidentu tiešām apsargā 24 stundas diennaktī. Bet tas nenozīmē, ka prezidents nevar kustēties. Vienkārši jāpaziņo apsardzei, ka kaut kur dodos, tur nav nekādas problēmas. Reakcijas ir visdažādākās. Man ir bijis gadījums, ka cilvēks gandrīz iekrīt krūmā no pārsteiguma, kāpjoties atpakaļ. Pārsvarā ir ļoti labvēlīga attieksme, draudzīga, cilvēki smaida, vēlas nofotografēties. Tukumā bija interesanta sajūta, kad redzi – cilvēki it kā atpazīst, bet nenotic. Domā, ka vienkārši redz līdzīgu cilvēku prezidentam. Tas, kas nodod, parasti ir tie apsardzes dienesta virsnieki, kas atrodas tuvumā. Parasti cilvēki vēl izturību, izturību un vēlreiz izturību. Ir daudzi mīti radīti, ka prezidentam ir tikai oficiālais protokols, viss ir reglamentēts. Tas, ko es cenšos, ir uzturēt kontaktu ar cilvēkiem Rīgā, novados, valstu vadītājiem. Katrā ziņā tas ir ļoti interesants darbs. 

– Jūs esat uzņēmis spraigu tempu, ir jau bijuši daudzi prezidenta paziņojumi par svarīgiem jautājumiem, cilvēki uzmanīgi seko visam līdzi un, nenoliedzami, liek uz jums lielas cerības. Bet vai te nepastāv risks, ka tās cerības uz vienu cilvēku, kaut arī tik svarīgu kā prezidents, nav pārāk lielas? Prezidenta pilnvaras un iespējas jau nav neierobežotas.

– Tā ir. Tas arī nedaudz biedē, ka cilvēki domā, ka prezidents tiks galā ar visām nebūšanām, kas mums dzīvē ir. Prezidentam tiek sūtītas neskaitāmas vēstules. Sākot ar to, ka cilvēks ir nepatiesi apsūdzēts un jāatjauno krimināllieta, ka pensija ir par mazu. Iesniegumi ir visdažādākie. Nav tā, ka prezidentam nav pilnvaru kaut ko mainīt, ietekmēt, un nav arī, ka tās ir neierobežotas. Prezidentam ir likumu rosināšanas, otrreizējas caurlūkošanas tiesības, kā arī iespēja sasaukt valdības un Saeimas sēdes.

Vienmēr esmu uzsvēris un arī šajā intervijā uzsvēršu, ka katram ir jādara savs darbs. Un es nevaru un nedarīšu valdības un Saeimas darbu. Tas, ko es varu darīt, runājoties ar cilvēkiem, uzņēmējiem, sekojot procesiem, aktualizēt lietas. Runāt  ar valdības vadītāju, ministriem, Saeimas deputātiem. Jā, arī izrādīt iniciatīvu, reizēm skaidri pasakot, ka tā darīt nav labi, un prasot atbildes no amatpersonām. Tas liek viņām sapurināties. Pirms katra paziņojuma ļoti to izvērtēju un labi apzinos, ka ar vienu paziņojumu, vienu interviju vai vienu tvītu (ierakstu sociālajos tīklos – redakcijas piebilde) nepietiks. Jāsāk un jāseko līdzi.

Viens no tādiem piemēriem ir tas, ko sāku ar soda politiku nacionālās drošības jomā, naida noziegumiem. Man bija tikšanās ar ģenerālprokuroru, Augstākās tiesas priekšsēdētāju, tiesībsargu, Sa­tversmes tiesas priekšsēdētāju, tieslietu un iekšlietu ministriem. Nacionālās drošības padomē augustā skatīsim arī šo te drošības aspektu, jo prezidentam ir liela loma valsts drošības jautājumos, un vērtēsim, cik samērīga ir šī politika. Ar vienu paziņojumu, sēdi nepietiks, bet, turot to uzmanības lokā, tas strādā.

Otra lieta, neviens prezidents neko nespēs panākt, ja viņam nebūs stingrs sabiedrības atbalsts. Es varu pilī daudz ko runāt un tikties, bet, ja sabiedrība uzskata, ka tā vai cita tēma nav būtiska, tad lielām pārmaiņām nav pamata. Būsim reālisti, vara ieklausās, vara sadzird, vara rosās tad, kad ir skaļš “spēriens”. Tur ir svarīgi žurnālisti, sabiedrības aktīvisti un kā pastiprinātājs arī Valsts prezidents. Jā, es skatīšos, kur varu pielikt roku pie kāda likumdošanas procesa, pieļauju, ka būs arī likumi, kurus neizsludināšu. Tas, ko es centīšos, maksimāli attaisnot cilvēku uzticību, bet tas pretrunīgums gaidās un cerībās ir tāds, ka pēc laika tik un tā kāds teiks, ka ne viss ir bijis labi.

– Svarīga ir ne vien ārējā, bet arī iekšējā drošība. Jūs kādā intervijā esat uzsvēris, ka par vienu no saviem uzdevumiem uzskatāt saliedēt sabiedrību.

– Patiesībā es arvien vairāk to tēzi nostiprinu, ka drošība ir nedalāma. Drošība, protams, ir ārējā, iekšējā, bet ir diezgan nopietna aiza izveidojusies starp finanšu nodrošinājumu iekšlietu un aizsardzības sistēmā atalgojumu ziņā. Personāla trūkums nav tikai uzņēmējiem, tas trūkst visur. Gan karš, ko Krievija agresīvā veidā sākusi pret Ukrainu, gan savā ziņā kovida pandēmija, gan mūsu pašu 30 gadu it kā risinātās sabiedrības integrācijas, bet beigās neatrisinātās lietas, sociālā nevienlīdzība, kur ir ļoti bagāti cilvēki un tādi, kur bērniem īsti nav ko ēst.

Kad runājam par sabiedrības saliedētību, vairāk domājam par etnisko jautājumu, bet tas ir daudz plašāk. Man nav nekādu ilūziju par to, ka tuvāko mēnešu vai gada laikā ar pāris runām, simboliskām akcijām vai likumiem kaut ko varam izdarīt radikāli. Bet varam mazināt plaisu ikdienā, varbūt ne tik lielās lietās, bet ķieģelīti pa ķieģelītim veidojot saliedētāku sabiedrību. Tīri politiskā ziņā pamats ir Satversme un latviešu valoda kā valsts valoda un lielā mērā attieksme pret to, ko Krievija dara Ukrainā. Tie ir tie elementi, uz ko varam veidot saliedētu sabiedrību. Tas, ka mēs katrs domāsim savādāk par to, vajag vai nevajag ratificēt Stambulas konvenciju, vajag vai nevajag tādu nodokļu politiku, kas vērsta uz lielākiem tēriņiem un mazākiem nodokļiem vai otrādi, ir demokrātiskas sabiedrības jautājumi. Kad reizēm paskatos, par ko dažreiz varam ņemties, varbūt esam daudz laimīgāka sabiedrība nekā mums pašiem liekas, ja par tādiem sīkumiem uztraucamies.

– Dodoties vizītēs, arī reģionālajās, jums jau rāda to pašu labāko. Veiksmes stāstus.

– Nē. Piemēram, Rīgā apmeklēju divus ugunsdzēsības un glābšanas dienesta depo. Vienu modernu, 21. gadsimts. Un otrs turpat Pārdaugavā, kur puiši paši kaut ko pieremontē, bet sadzīves apstākļi briesmīgi. Kā tur bija pirms desmit gadiem, tā ir tagad. Arī, dodoties uz austrumu robežu, lūdzu, lai neved mani tikai tur, kur ir skaisti žogi, bet arī, kur nekā nav.

Tas, kas mani dara bažīgu, ka pils mūri ir biezi un dažreiz pāri tiem ir grūti saredzēt, kas tur ārā notiek. Tāpēc ir svarīgi iziet ārā un paskatīties. Ja gribi zināt, kas tur ārā notiek, nesēdi visu dienu sociālajos tīklos, jo tur nav visa sabiedrība un tur nav visas sabiedrības viedoklis.

– Latvijā ir daudz problēmu, lai par kuru jomu runātu, nonākam pie atzinuma – trūkst naudas. Bet mēs redzam, ka katastrofāli trūkst arī atbildības.

– Jā, jums taisnība. Mēs esam arī atbildību greizi sapratuši. Ko nozīmē 21. gadsimta 2023. gadā Latvijā atbildība. Ja kaut kas ir noticis, ar lielāko prieku tiek uzrakstītas instrukcijas, palabots kāds likums un sistēma tiek samudžināta vēl vairāk. Tiek nodrošināts, lai uz papīra viss būtu labi. Uz papīra ceļš vai būve būs kvalitatīva. Ja būs problēma, tad tiks rādīts – redziet, viss veikts pēc instrukcijas. Ar atbildību dažreiz saprotam, ka vienīgais veids, kā uzlabot sistēmu, ir izdot instrukciju. No rezultāta esam pārgājuši uz procesu. Mums jākļūst mazliet drosmīgākiem, kad var atļauties pateikt – jā, gadījās kļūda. Mēs izlabosim.

– Manuprāt, atbildības jomā jūs pasniedzāt izcilu mācību stundu atbildīgām amatpersonām, sabiedrībai, ierosinot izmaksāt pabalstu bērniem, kuru māte zaudēja dzīvību no varmākas, kurš viņu ilgstoši vajāja un draudēja. Sieviete palīdzību meklēja visās iespējamās tiesībsargājošās institūcijās. Valsts nesniedza aizsardzību, un bērni palika bez mātes.

– Jā, un ziniet, te notika precīzi tas, ko es jums teicu. Sākās pa malām vaimanas, tā jau nevar rīkoties, vajag uzlabot sistēmu. Pēc papīriem sistēma strādā. Pēc attieksmes tā nestrādā. Ar likumiem daudzās lietās, arī šajā, viss ir kārtībā. Ar gara acīm jau es saprotu, ko amatpersonas, dažs Saeimas deputāts un arī viens otrs žurnālists ar šo sistēmas sakārtošanu vēlas panākt. Viņi iedomājušies – izdosim vēl kādus divus likumus, kādam uzliksim vēl pa kādam pienākumam un tad varonīgi teiksim – sistēma strādā. Sistēma strādā tikai tad, kad cilvēks godprātīgi un atbildīgi pieiet pienākumiem, nevis velk ar pirkstu un stāsta, ka tur nebija precīzi ierakstīts, ka man jāpakasa ne tikai labā, bet arī kreisā auss. Varbūt bez īpaša likuma var pakasīt abas ausis. Es stipri vulgarizēju, bet šis ir tas gadījums, kad valsts ir izgāzusies. Un šiem bērniem ir jāsaņem valsts atvainošanās. Ne tie 50, ne 100 ne citi tūkstoši māti neatgriezīs, bet kādam simboliskam valsts aktam ir jābūt, un tad kārtojiet savu sistēmu, kā gribat.

Bet es arī katru muļķību likuma formā netaisos izsludināt tāpēc, lai  kādam liktos, ka viņš devis savu artavu problēmas sakārtošanā. Tikai pamatotus priekšlikumus. Mani tiešām tracina, ka visa tā atbildības izjūta tai brīdī bija – ir vainīga sabiedrība, kaut kāda abstrakta, nevis mēs, konkrētās amatpersonas, un, no otras puses, sistēma kaut kā jāpalabo un tad jau viss būs kārtībā. Šis tiešām ir simbolisks akts, un skatīsimies, kāds būs rezultāts.

– Šī bija pirmā reize, kad uz prezidenta inaugurācijas pasākumu uzaicināja ne tikai lielo mediju, bet arī reģionālo laikrakstu redaktorus. Tas, protams, arī tiek uztverts kā simbolisks solis, cerot, ka prezidents pievērsīs uzmanību arī mediju jomai, preses brīvībai, spējai izdzīvot. Jūs pats jaunībā arī esat bijis radiožurnālists.

– Jā, ļoti sen. Un, jā, ielūgums uz inaugurācijas pasākumu bija simbolisks žests un nebija pēdējā reize, kad tiksiet aicināti uz valstiskiem pasākumiem, parādot, ka gan reģionālie, gan nacionālie mediji ir vienlīdz svarīgi.

Es sekoju līdzi mediju jautājumiem, zinu par problēmām, tagad ar pastu, zinu, kā darbojas mediju atbalsta fonds un līdz ar to atbalsta programmas. Tas, ka nepieciešams kāpināt finansējumu, ir fakts, bet ir labāk, kā bija. Mēģināsim strādāt kopā, cik būs iespējams, es aktualizēšu šo tēmu. Diez vai būs izrāvieni. Mediju brīvība, mediju efektīva darbība, medijs kā efektīvs dezinformācijas apkarošanas līdzeklis ir svarīgi. Cik būs iespējams, reaģēšu uz dažādiem uzbrukumiem mediju brīvībai, gan simboliski atbalstīšu, kaut vai aicinot uz pasākumiem un sarunām par aktualitātēm novados. Es saprotu, ka ir svarīgi nodrošināt mediju neatkarību. Te arī man kā prezidentam jābūt ļoti piesardzīgam. Ja prezidents sāks teikt, kam dot naudu, ko medijs var vai nevar, tas ir ceļš Baltkrievijas vai Krievijas virzienā.

– Jūsu ieraksti sociālajos tīklos ir jau plaši pamanīti un atklāj, ka prezidentam ir arī laba humora izjūta. Daudzos smaidu un atzinīgus komentārus izraisīja jūsu foto paraksts bildei, kur esat redzams fermā ar liellopiem, un tas skan – “Apmeklējot gaļas liellopu saimniecību “Kolumbi” Kuldīgas novadā, pirmais no labās Valsts prezidents”. Ierakstus sociālos tīklos tiešām veicat pats? Bijušas arī sirsnīgas fotogrāfijas ar kaķi, sunīšiem. Vai dzīvniekiem un dzīvnieku labturības problēmām arī ir izredzes uz prezidenta atbalstu?

– Man jau sāk jautāt, kas būs nākamie dzīvnieki, ar kuriem fotografēšos. Viss ir plānā. Vizītes nav šabloniskas. Allaž cenšos apmeklēt kaut ko pirmo reizi, dažādot jomas. Tagad pirmo reizi reģionālās vizītes laikā apmeklēju skolu – Rūjienas vidusskolu, Kuldīgā – slimnīcu, Krāslavā biju šūšanas cehā un tā to var uzskaitīt vēl un vēl.

Apsardzes vīri jau brīdina, ka uz patversmi man doties bīstami, jo atbraukšu mājās ar kādu suni vai kaķi, bet par tiem būs jārūpējas viņiem. Saprotams, ka man, ne strādājot Ārlietu ministrijā, ne tagad, nevar būt mājdzīvnieki darba specifikas dēļ. Kad biju ārlietu ministrs, es mājās dažbrīd jutos kā viesnīcā, tik reti tur uzturējos. Tagad ir mierīgāks laiks, esmu Latvijā, bet no septembra atsāksies starptautiskās aktivitātes.

• Paldies par atvēlēto laiku, un lai jums izdodas kļūt par tautas atbalstītu prezidentu!

EDGARS RINKĒVIČS

• Latvijas Valsts prezidents kopš 2023. gada.
• Bijušais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, triju Saeimas sasaukumu deputāts.
• Dzimis 1973. gada 21. septembrī.
• Augstākā izglītība.

– Vikipēdija