“Veļupes krastā” ir viens no
spilgtākajiem Sibīrijas izsūtījuma tēlojumiem latviešu literatūrā. Grāmata ir ne vien
dokumentāls vēstījums par cilvēka fiziskajām ciešanām un morālās pretestības spējām, bet arī spēcīgs un
spilgts,
emocionāli iedarbīgs literārs darbs.
Grāmata bagāta ar tā laikmeta liecībām – fotogrāfijām no ģimenes
albuma, līdzgājēju vēlējumiem,
dzejas rindām, domu izjūtām, vēstulēm, diaologiem un dokumentiem. Viss, kas atklāj tālaika patiesības.
Grāmatā aptverts laikposms no 1941. gada 13. jūnija līdz 1957. gadam.
Sešpadsmit sāpīgi gadi
prom no dzimtenes un atgriešanās.
Šis Melānijai
Vanagai ir trešais “Veļupes krastā” izdevums. Literatūrkritiķe V. Jugāne to
nosaukusi par svētu grāmatu. G. Eniņš 1988.
gada “Lauku
Dzīves” septembra numurā par autori rakstījis: “Pagājušajā gadā es atradu
CILVĒKU! Kādu cilvēku? Lielu cilvēku visu ļaužu un cilvēku vidū. Aiz
Krišjāņa Barona iet šodien
vēl viens līdzīgs darba rūķis!
Ai, mana tauta garā bagātā! Ai,
mana tauta kautrīgā!”
