Valcēniete Elīna Svikliņa pavisam nesen atgriezās no Itālijas, kur programmas “Jaunatne” brīvprātīgā darba projekta ietvaros deviņus mēnešus mācījās un iepazina šīs valsts tikumus.
Valcēniete Elīna Svikliņa pavisam nesen atgriezās no Itālijas, kur programmas “Jaunatne” brīvprātīgā darba projekta ietvaros deviņus mēnešus mācījās un iepazina šīs valsts tikumus. Līdzšinējā Elīnas pieredze balstījās uz politikas zinātņu studijām un darbu Valkas rajona padomes Plānošanas un attīstības nodaļā galvenās speciālistes ārējo sakaru un projektu vadītājas amatā.
Viņas situācijā šis projekts bija vairāk vērsts izglītošanās, nevis strādāšanas virzienā. Protams, bija jādara arī brīvprātīgais darbs, taču lielāko laika daļu varēja veltīt itāļu valodas apgūšanai un citiem izvēles priekšmetiem — starpkultūru komunikācijai, psiholoģijai un citiem. Elīna strādāja invalīdu centrā, kur dzīvo cilvēki gan ar garīgo, gan fizisko invaliditāti. Viņa piedalījās tajās invalīdu aktivitātēs, kas nenotiek katru dienu, piemēram, ekskursijās un pastaigās pa pilsētu. “Invalīdu situācija Itālijā ir citādāka nekā Latvijā. Tur ļoti rūpējas par viņu integrēšanu sabiedrībā. Šajā dienvidu valstī attieksmes politika pret invalīdiem veidota ļoti ilgi, tāpēc ir gana attīstīta. Sabiedrībā no invalīda neviens nevairās, gluži pretēji — iet klāt un vaicā, vai nevar palīdzēt,” stāsta Elīna.
Lai vietējie pieņemtu, jāiemācās valoda
Itālijā ir sistēma, ka invalīdi divas reizes nedēļā darbojas sporta zālē, reizi divās nedēļās apmeklē teātra izrādi un tamlīdzīgi. Invalīdi ir dažādi. Daudzi no viņiem ir kā pārauguši bērni. Elīna uzskata, ka deviņi mēneši ir gana ilgs laiks, lai šo zemi iepazītu labāk, nekā to paspēj tūrists vai cilvēks, kurš tur īslaicīgi kārto darba darīšanas.
Visiem brīvprātīgajiem ir dzīvoklis pilsētas centrā. Viņus tur uzņem kopš 1997. gada dažādu projektu ietvaros. Dzīvoklī labos apstākļos mīt divi līdz četri jaunieši.
Elīna atzīst, ka pie Itālijas ir grūti pierast. Itāļi vēlas runāt tikai itāliski. Runājot citā valodā, vēlme sazināties nolemta neveiksmei. “Pirmos divus mēnešus mani centieni komunicēties angliski augļus nenesa, kaut gan pēc tam pārliecinājos, ka šie cilvēki angliski kaut ko saprot. Viņiem tas šķiet apgrūtinoši, tāpēc arī nerunā. Vieglāk taču sazināties ar tautiešiem vai citiem, kuri prot itāliski. Trešajā mēnesī sāku lauzīties itāļu mēlē, un tad jau mani pieņēma kā savējo. Situācija strauji mainījās, un viņi kļuva ļoti sabiedriski un atsaucīgi,” atceras jauniete. Nebija nevienas sestdienas un svētdienas, kas Elīnai būtu jāpavada vienai, — itāļi visur aicināja līdzi, turklāt viņos parādījās īpaši liela interese par tiem, kuri nav itāļi. Viņiem ārzemnieki patīk.
Lamā valdību, taču braucamrīks katram savs
Latvijā un arī citās valstīs ir izveidojies stereotips, ka itāļi ir ekspansīvi dienvidnieki. Patiesība ir citāda. Elīna dzīvoja netālu no Venēcijas. Tās puses cilvēki nekad sevi nesauks par itāļiem, jo viņi ir venēcieši, un, nedod Dievs, viņus salīdzināt, piemēram, ar Romas vai Milānas iedzīvotājiem. Visi, kuri mīt no Venēcijas uz dienvidiem, ir terroni. To var salīdzināt ar nievājoši izteiktu vārdu “čangalis” Latvijā. Terroni esot netīri, slinki un neinteliģenti. Latviešiem priekšstats par itāļiem ir veidojies tieši no dienvidu daļas iedzīvotājiem — sicīliešiem, sardīniešiem un tamlīdzīgi.
Ziemeļu daļas ļaudīm mēdz būt arī blondi mati, tiesa, ne latvieša izpratnē. Elīna ir tipiska brunete, tomēr Itālijā tika pieskaitīta blondīnēm.
Visvairāk Elīnai itāļos patīk tas, ka viņi prot dzīvot ar laimes sajūtu. “Vidusmēra itālis, salīdzinot ar citu veco Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem, pelna maz un nebauda daudzas citiem pieejamas ērtības. Itāļi ik uz soļa lamā savu valdību un Berluskoni, taču viņiem ir vislielākais braucamrīku skaits uz vienu Eiropas iedzīvotāju. Ja ģimenē ir četri cilvēki, tad tur ir četras automašīnas. Itāļi katru vakaru pulcējas bāros, izdzer glāzi vīna un pasūdzas par grūtībām. Viņi bieži dodas atpūsties kalnos un pie jūras. Itāļi nepeldas naudā, taču prot dzīvot skaisti un jūtas laimīgi,” vidusmēra itāli cenšas raksturot Elīna.
Šajā valstī ir visvairāk dialektu. Ziemeļniekam grūti saprast, ko saka neapolietis vai sardīnietis. Elīna gandrīz neko nav varējusi saprast no veneto dialekta, kurā runāja viņas dzīves vietā. Jauniete brīnās, ka visi daudzie dialekti ir saglabājušies. Acīmredzot to māca ģimenēs.
Elīnai bāru apmeklēšana sākotnēji šķita ļoti garlaicīga — pie vienas vīna glāzes gandrīz ne par ko var norunāt vairākas stundas. Itāļi gūst prieku no runāšanas procesa un saskarsmes ar draugiem. Elīna smej, ka viņai šī īpašība jau pielipusi un reizēm nevarot apturēt vārdu plūdus. Sestdien pirms iešanas uz diskotēku (analogs klubam Latvijā), noteikti tiks apmeklēts bārs, lai satiktu draugus un dotos tālāk. Katrs zina, kurā bārā kādi draugi būs sastopami.
Internets šo valsti vēl nav sabojājis
Elīna dzīvoja Pordenonē, kas atrodas apmēram 20 kilometru no Alpu kalniem un gandrīz tikpat lielā attālumā no Adrijas jūras. Tas arī lielā mērā noteica izklaides pasākumu raksturu — kāpšana kalnos un došanās alās, kas latvietim šķiet ļoti eksotiski. Vasarā uz populārajām Liniano un Bibiones pludmalēm pieņemts doties katru nedēļas nogali. Daudziem Pordenones iedzīvotājiem ir mājiņa vai dzīvoklis kalnos un tāda pati apmešanās vieta arī pie jūras. Tās ir dārgas mītnes un neba jau jauniešu iegādātas. Tās mantotas no paaudzes paaudzē.
Itāļiem piemīt savas nacionālās dīvainības. Elīna vēlējās aizbraukt apskatīt Neapoli, tomēr draugi viņu prata pārliecināt, ka nav vērts, jo tā esot garlaicīga un neinteresanta pilsēta. Tā Neapole palika neredzēta. Itāļi nekad nav bijuši naski uz ceļošanu, drīzāk otrādi.
Elīna priecājas par itāļu skaistuma izjūtu. “Viņi ir neparasti gaumīgi gan ģērbšanās stila ziņā, gan mājas iekārtojumā. Eiropā uzskata, ka latvietes ģērbjas skaisti, taču tas vairāk attiecas uz situāciju lielpilsētās. Itālijā neviena sieviete pat dziļos laukos un kalnos neizies no mājas nesaderīgā un bezgaumīga apģērbā,” pārliecinājusies Elīna.
Itālijā cilvēkiem nav tik augsts izglītības līmenis kā Latvijā, tomēr sarunās jūt iedzimtu inteliģenci un plašas zināšanas filozofijā. Viņi lasa labu literatūru un zina, ar ko tauta lepojas. Internets šo valsti vēl nav sabojājis. Salīdzinot ar Latviju, vispasaules globālais tīkls tur nav populārs.
No rīta sāļu ēdienu — nekad mūžā
Elīna pārliecinājās, ka itāļi prot gatavot ļoti gardus ēdienus. Latvijā no itāļu virtuves vispazīstamākās ir pica un pasta. Latvijā nopērkamā pasta (makaroni) ļoti atšķiras no Itālijā gatavotās. Izskatās vienādi, bet garša ir ļoti atšķirīga. “Nekad mūžā nebiju redzējusi tik daudz pastas gatavošanas veidu. Itāļi nevāra makaronus sālsūdenī un neliek tiem virsū gabalu gaļas. Pastu pasniedz ar dažādām mērcēm. Populāri ir tortelini — resni makaroni ar dažādiem pildījumiem. Vietās tuvāk jūrai pastu papildina ar zivīm un citām jūras veltēm,” atceras Elīna. Viņa novērojusi, ka itāļi neēd daudz gaļas. Mazi gabaliņi ir tikai kā ēdiena piedeva. Katrā pārtikas veikalā populārs ir prošuto krudo un prošuto koto — lieli it kā jau appelējuši īpaši vītināta šķiņķa gabali. Šo gaļu nekad nepērk daudz. To ļoti plānās šķēlēs no lielā gabala nogriež, liek uz sviestmaizēm vai pievieno citiem ēdieniem. Prošuto krudo ir pamatīgi žāvēta gaļa, un to itāļi parasti ēd kopā ar meloni. Daudzus ēdienus pārkaisa ar sarīvētu grana, ko mēs pazīstam kā Parmezānas sieru. To ber visur, kur vien tas iespējams. Itāļiem ir ļoti atšķirīgi ēšanas paradumi. Neviens itālis no rīta neēd neko sāļu. Parastā rīta maltīte ir cepumi un maize ar ievārījumu, savukārt vakarā cepumus uz galda neatrast. Valsts ziemeļos pusdienas ēd no pulksten 12.00 līdz 13.00. Dienvidos pusdieno divas stundas velāk. Pirmajā ēdienā pasniedz pastu vai rīsus ar piedevām, otrajā visbiežāk ir salāti ar gaļu. Šos ēdienus papildina ar vīnu. Trešais ēdiens ir augļi vai jogurti. Maltīti allaž noslēdz ar kafiju un glāzīti amaro — stipru liķierveida dzērienu kuņģa darbības veicināšanai. Pāris stundu pēc pusdienām itāļi dodas uz bāru dzert aperatīvus un kokteiļus. Interesanti, ka tas notiek arī darbdienās darba laikā. Tiesa, itāļi nedzer daudz — tikai vienu glāzi. Pirms ēšanas apetītes veicināšanai allaž tiek dzerts baltvīns. Arī aperatīvu pamatā ir baltvīns. Itālijā nav iespējams atrast tik saldu vīnu kā, piemēram, “Kagors”. Tur nedzer arī tik sausus vīnus kā Francijā. Itālijā ir garšīgi, turklāt ļoti lēti vīni. Daudzi dzer arī pasaulē pazīstamu šķirņu alu. Ja glāze vīna bārā maksā vienu eiro, tad, izdzerot 200 mililitru alus (Latvijā tik mazā kausā alu nepārdod), jāšķiras no trijiem vai četriem eiro.
Nozīmīgākie ieguvumi ir valoda un draugi
Jautāta, kas bija nozīmīgākais ieguvums Itālijā, Elīna atbild, ka vispirms jau itāļu valoda. “Galu galā daudz ieguvu arī strādājot ar invalīdiem. Pirms tam nekad neko līdzīgu nebiju darījusi. Neapšaubāmi, īpašs ieguvums ir jauni draugi un paziņas,” priecājas Elīna. Viņa joprojām katru dienu sazinās ar jauniegūtajiem draugiem un vienlaikus arī cer, ka apgūtā valoda noderēs darbā. Elīnai draugi ir ne tikai itāļi, bet arī tie brīvprātīgie no citām valstīm, kuri tolaik darbojās ar invalīdiem. Viņai tagad ir labas draudzenes Ungārijā, Zviedrijā, Norvēģijā Francijā, divi puiši no Polijas un Spānijas.
Jauniete apzinās, ka, nerunājot itāliski ikdienā, valodas iemaņas mazināsies, tāpēc, iespējams, biežāk jāapmeklē draugi Itālijā. Viņai jaunapgūtā valoda ļoti patīk, jo tā esot pasaulē visskaistākā un melodiskākā.
Elīna pagaidām nestrādā un nevēlas arī atklāt, kādā jomā notiek darba meklējumi. “Skatos un grozos ar domu, ko darīt turpmāk,” lakoniski situāciju formulē Elīna.
