Sidraba birzs – simbols Dziesmu svētku sākumam

Trešo Vasarsvētku rītā 1864. gadā Dikļos no tuvākām un tālākām vietām ieradās kori, lai visu dienu pavadītu kopīgā dziedāšanā. Pirmie dziedāšanas svētki bija sākums Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā deviņus gadus vēlāk. Atzīmējot dziedāšanas svētku Dikļos 150. gadadienu (2014. gadā), no Rīgas uz Dikļiem ceļoja Dziesmu svētku galvenā mākslinieka Ivara Mailīša veidots Sidraba birzs vainags, atainojot simbolisku sasaisti starp latviešu tautasdziesmās pieminēto sidraba birzi un mūsdienām, starp Rīgu un Dikļiem.

“Mans stāsts par sidraba birzi kā Dziesmu svētku simbolu sākās jau bērnībā, kad mamma dziedāja Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenta Teodora Reitera korī un arī man daudz stāstīja par Dziesmu svētku pirmsākumiem, par tiem kā mūsu garīgo vērtību. Mamma aicināja mani skatīties, kā rīts sākas mežā. Tas koks, kura zaros redz sauli austam, ir Austras koks, katrreiz citā vietā redzam saulīti koka zaros. Dažādām tautām stāsti par rītu un saules aušanu ir dažādi, mums tas ir par ozolu sidraba birzi,” stāsta Ivars Mailītis.

Ozolu sidraba birzs atainota arī Līgo karogā, kas tika īpaši darināts Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā, un svētku atklāšanā 26. jūnijā to svinīgi iznesa pēc atklāšanas koncertā pirmoreiz izskanējušās Kārļa Baumaņa komponētās dziesmas “Dievs, svētī Latviju!”. Karogā ir atainots Vaidelotis, kuram labajā rokā ir ozolkoka zariņš ziedošanai. “Ozolkoku birzs ir Austras koku birzs, mūsu sidraba birzs, kas apdziedāta folklorā. Uz altāra deg mūsu tautas dzīvības uguns. Un pie tās Vaidelotis, kurš atainots arī Brīvības piemineklī, simbolizējot garīguma pārākumu pār fizisko spēku. Tas ir par mūsu tautas garīgumu, dzīvīgumu, par mūsu pirmsākumu. Un tāpēc tas ir stāsts arī par Dikļiem, kur norisinājās pirmie dziedāšanas svētki, arī pirmā latviešu sarīkotā teātra izrāde. Var teikt, ka Dikļi ir mūsu kā latviešu tautas pašapziņas rašanās vieta, mūsu sākums, mūsu rītausma. Tāpēc Sidraba birzs vainagam Dikļi ir piemērotākā vieta. Seši koki simbolizē sešus korus no Dikļiem, Rūjienas, Mazsalacas, Salacgrīvas, Limbažiem un Straupes, kas piedalījās pirmajos dziedāšanas svētkos Dikļos 1864. gadā.”

Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu. “Mammas dziedātā tautasdziesma ir mūsu garīgo vērtību kods. Nedarīt pāri citiem. Austras koks ir sākums rītam. Saule silda kokus, zemi, tur sāk augt jauna dzīvība. Saule ir pašā Austras koka viducītī – tā atainota kā rombiņš. Tāpēc Austras koka stāsts ir nesaraujami saistīts ar latviešu tautas pašapziņas sākumiem – garīgums var augt tur, kur ir dziesma, kur apzināmies savu garaspēku.”

Ivars Mailītis stāsta, ka sidraba birzs stāsts, kas zināms kopš bērnības, un darba pieredze ļāva pamanīt kopsakarības, par to, ka sidraba birzij ir jābūt Dziesmu un Deju svētku simbolam. “Turklāt 1955. gadā, kad būvēja Mežaparka Lielo estrādi, jumta daļā virs arkām bija Austras koka motīva josla. Kad izsludināja starptautisku konkursu par Mežaparka Lielās estrādes pārbūvi, manai ģimenei bija skaidrs, ka ir jāpiedalās, lai arvien plašāk stāstītu mūsu īpašo stāstu par Austras koku – rītausma ir tur, kur ir dziesma. Austras koks simbolizē nācijas saullēktu, kā pamatā ir garīgo vērtību stiprināšana, tādējādi Mežaparka Lielā estrāde ir nācijas koda telpiskā interpretācija. Šī interpretācija radās un nobrieda mūsu ģimenē. Tā jau tur bija, kad dzima mūsu dēli Austris un Matīss. Turklāt vecākā dēla vārds ir atvasināts no Austras koka vārda. Un tagad mums ir mazmeitiņa Austra, kurai veltu filmu, stāstot par Austras koka nozīmību, par to, ka tas ir sākums. Un sākums nav bez saknēm. Bija pirms mums un būs pēc mums.” Savukārt, kad dēli jau bija pieauguši, Mailīšu ģimenei – māksliniekam un scenogrāfam Ivaram Mailītim, māksliniecei Inesei Mailītei, toreiz 2. kursa arhitektūras studentam Austrim Mailītim un toreiz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolventam Matīsam Mailītim – bija skaidrs, kādu tēlu sistēmu veidos, piedaloties konkursā. “Mūsu uzdevums bija iemācīties uzzīmēt tautasdziesmu. Kādā naktī Austris mani pamodināja, rādīdams zīmējumu. Tā bija Austras koka interpretācijai Mežaparka estrādei. Tas bija tik pārliecinošs mākslinieciski arhitektoniskais risinājums, ka man nebija šaubu, ka tieši šo ideju izdosies realizēt, stāstot mūsu īpašo stāstu. Tā arī notika. Un Mežaparkā tagad dzīvo šis īpašais stāsts.”

Mežaparka Lielās estrādes jaunais veidols aicina uz sidraba birzi Dziesmu kalnā. Mežam raksturīgā akustika veido vienmērīgas un telpiskas atbalsis, estrādes jumts, kas ataino sidraba birzi, ir noteicošais akustiskais elements. Jumta struktūra veidota līdzībās ar mežu, akustiskie paneļi – lapotne – virza skaņu vēlamajā virzienā. Mežaparka Lielās estrādes pārbūvei piešķirta Starptautiskā arhitektūras balva 2022 kategorijā “Publiskā telpa”.

Mežaparka Lielās estrādes mākslinieciskās un arhitektoniskās koncepcijas autori ir Austris Mailītis, Ivars Mailītis, Matīss Mailītis un Inese Mailīte. Arhitektūras risinājumi tapuši sadarbībā ar “Arhitekta J. Pogas birojs”.

“Austras koks ir mūsu nācijas simbols. Uguns nedegs, ja nepieliksim pūliņus garīgajā laukā, pašiem jārada gaisma, jātic tai. Tā tas notika Dikļos. Katru rītu pamosties un sāc kaut ko no jauna, ir vērts dzīvot.”

Dikļiem un Valmieras novadam esot Dziesmu svētku šūpulim, jo pēc pirmajiem Dziesmu svētkiem Dikļos 1864. gadā, otrie norisinājās Bauņu Jēkaba kalniņā (Valmieras novada Matīšu pagastā) 1865. gadā, savukārt trešie – 1866. gada 17. maijā Rūjienā, Valmieras novada amatiermākslas kolektīvi Dziesmu un Deju svētku gājienā dosies aiz Rīgas kolektīviem. Katrs novads būs izvēlējies kultūrzīmi, tā gājiena laikā pastāstot savu īpašo Dziesmu un Deju svētku stāstu. Valmieras novada amatiermākslas kolektīvu dalībnieki gājienā nesīs simbolisku sidraba birzi, kas ataino sākumu, garīgās vērtības un turpinājumu. Tautasdziesmās sakņojusies sidraba birzs joprojām sakņojas ikvienā, caur kuru turpina dzīvot mūsu neticamais un spēcīgais mantojums.

Pirmo reizi Dziesmu un Deju svētku gājienā būs vēl kāds īpašs Valmieras novada simbols – Valmieras novada ģerbonis. Tajā attēlots ozols, kas simbolizē latviskumu, pamatīgumu, stabilitāti, spēku, kā arī cildina dabas mīlestību, pēctecību un tradīcijas. Pakalns ģerbonī simboliski norāda uz novada tiekšanos uz izaugsmi un attīstību, savukārt sudraba viļņotais elements pakalna piekājē simbolizē ūdeni un tā klātesamību novadā. Ūdens, ko heraldikā apzīmē ar sudraba krāsu, simbolizē dzīvību un dinamiku. Savukārt zelts heraldikā simbolizē augstākos sasniegumus un vērtību, ko mēs piešķiram mūsu tradīcijām, videi un iedzīvotājiem, kuri visi kopā veido novada nākotni, tādēļ ģerbonim izvēlēts zelta fons.

Lepojamies turpināt Dziesmu un Deju svētku stāstu, lepojamies ar 1348 svētku dalībniekiem no Valmieras novada un ikvienu, kurš turpina mūsu spēcīgo mantojumu, vienu no skaistākajām Latvijas tradīcijām, ko apbrīno visā pasaulē!

Informāciju sagatavoja: Zane Bulmeistare, Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece