Kāpēc Latvijas iedzīvotāji aizbrauc no valsts un nevēlas atgriezties? Tāpēc, ka Latvijā,līdztekus tam, ka nav pienācīga atalgojuma par darbu, trūkst arī vēriena un plašuma daudzās sfērās – biznesā, politikā un izglītībā. Tāpēc, ka ne visi…
Pēdējā laikā aktualizētā emigrantu atgriešanas programmā ietverti vairāki, kā pašiem dokumenta veidotājiem šķiet, potenciāliem repatriantiem pievilcīgi piedāvājumi.
Piemēri no repatriācijas plāna:
· Nodarbinātības valsts aģentūras CV un vakanču datu bāzes pilnveide, popularizēšana, sadarbība ar interneta vietni Laimaszeme u.tml.
· Augsti kvalificēts specifiskas nozares inženieris, kurš ir Latvijas valstspiederīgais, atbrauks uz Latvijas uzņēmumu ieviest jaunu tehnoloģiju, un gadu valsts segs līdz 50% no viņa algas.
· Papildu finansējums latviešu valodas kursu organizēšanai Nodarbinātības valsts aģentūras apmācības kuponu/vaučeru programmas ietvaros, specializētie latviešu valodas kursi darba vajadzībām (piemēram, inženieriem, ārstiem u.c. speciālistiem).
· Informēšana par Latvijas tautsaimniecības un darba tirgus attīstību, prognozēm, Latvijas veiksmes stāstiem sadarbība ar interneta vietni Laimaszeme un ar diasporu pārstāvošam organizācijām, organizējot ekonomikas forumus, konferences biznesa saiknes veidošanai ar ārvalstīs dzīvojošajiem latviešu uzņēmējiem u.tml.
· Ģimene, kurā ir abi vecāki (tēvs ir latvietis, māte – ārzemniece), 3 bērni un vectēvs, pārceļas uz Latviju. Ģimenei tiks segti ceļa izdevumi līdz 500 latiem, piešķirts vecākiem bezdarba pabalsts līdz 9 mēnešiem (kamēr meklē darbu) un pabalsts mātei latviešu valodas apguvei.
Zudušo avju pievilināšanas saraksts varētu šķist pat interesants, ja vien tā veidošanā netiktu tērēta nodokļu maksātāju nauda. Nav jābūt ar Kembridžas diplomu, pēc kura tiecas talantīgākie Latvijas jaunieši, lai saprastu, ka jebkura fragmentāra programma pašreizējā situācijā ir kā sinepju plāksteris mironim. Nav vienkāršu risinājumu, lai kā arī to negribētos – bez visas sistēmas, kas pastāv jau kopš neatkarības atjaunošanas vairāk kā divdesmit gadu, izmainīšanas, katru gadu tūkstošiem jaunu un ne tik jaunu cilvēku pakos čemodānus un pirks vienvirziena biļetes, diemžēl.
Ja runājam par konkrētām receptēm, tad atbilde uz to, kā atgriezt bārmeņus, tomātu vācējus un celtniekus, ir vienkārša un elementāra. Viņi aizbrauca pēc naudas : samaksāt Latvijā ņemtos kredītus, palīdzēt radiniekiem un kaut reizi gadā atpūsties tuvākā vai tālākā ceļojumā. Šādas „ekstras” nebija un nav iespējamas vienkāršajiem darba darītājiem par Latvijā saņemto atalgojumu. Anglijā viesnīcas istabene vai vidusmēra santehniķis saņem vairākas Latvijas augsti kvalificēta medicīnas darbinieka, kultūras iestādes vadītāja, par izglītības darbiniekiem nemaz nerunājot, algas.
Jaunā Latvijas proletāriešu emigrantu paaudze jūtas komfortabli, pat, ja nav augstāku karjeras mērķu. Viņiem varbūt nav ambīciju, toties ir ienākumi un drošības sajūta par rītdienu. Pat zaudējot kāda iemesla dēļ darbu, viņi var rēķināties ar ievērojamu pabalstu. Tāpat pabalsti par bērniem ir nesalīdzināmi ar to ņirgāšanos, ko Latvijā sauc par bērnu naudu. Kas šos jaunos cilvēkus gaida Latvijā? Tāds pats darbs un četras, piecas reizes mazāka samaksa par to. Ar nekādu dzimtenes mīlestību un patriotismu nebūs pietiekami, lai aizlāpītu tik lielu personīgā budžeta deķīša caurumu.
Kā atgriezt inteliģenci? Domāju, ka nekā. Daudz lietderīgāk būtu vērst uzmanību uz tiem jauniešiem, kuri pašreiz mācās pēdējos vidējās izglītības posmos, studē augstskolu pirmajos kursos, uz tiem, kuri vēl nav pilnībā atteikušies no tāda savas turpmākās dzīves modeļa, kas neizslēdz iespēju dzīvot Latvijā.
Ļoti nedaudzi no jaunajiem Latvijas karjeristiem ārzemēs iegūst visu un uzreiz. Vispirms ir grūtas mācības, ne savā dzimtajā valodā, tad ilgi darba meklējumi izvēlētajā specialitātē, daudzu gadu bezmaksas stažēšanās dažādās firmās un iestādēs, nakts un brīvdienu piepelnīšanās darbiņi, lai savilktu galus un samaksātu ne lēto dzīvošanu, beigu beigās – nežēlīgā konkurence ar vietējiem censoņiem, kam ir zināmas priekšrocības darba devēju vidū, jau tīri pēc definīcijas, jo viņi ir vietējie. Kādam paveicas agrāk, kādam vēlāk, bet „vienkārši tāpat” nav nevienam un nekad.
Tie, kuri ieguvuši interesantu darbu prestižā kompānijā, to augstu vērtē, galu galā, lai īstenotu šo ilgtermiņa mērķi, ieguldīts un ziedots daudz – nervi, nauda un arī ļoti bieži veselība. Pieņemot, ka brīnišķīgā ziņa par kaut kādu reemigrācijas plānu nonāk līdz mērķauditorijai (kas gan pats par sevi ir visai apšaubāmi), katrs jaunais profesionālis nevilšus uzdos sev jautājumu : „Kāpēc man atteikties no tā, ko esmu sasniedzis ar tādām grūtībām un spert soli atpakaļ, nonākot, kaut ļoti mīļotajā, bet dziļi provinciālajā Rīgā? ( Par pārējo Latviju runāt vispār ir kā fantastikas grāmatu šķirstīt.)”
Augstākās izglītības kvalitāte, pareizāk sakot, nekvalitāte, tas ir megafaktors, kura lomu ir grūti pārvērtēt. Tā gan ir tēma atsevišķai sarunai. Kā man teikuši cilvēki, kuri beiguši gan Latvijas , gan Lielbritānijas augstskolas, atšķirība ir milzīga. Lietas būtība nav tikai akadēmiskajās zināšanās, kuras, pie vēlmes, var apgūt pat eksternā, bet vispārīgajā pieejā. Britānijā studenti samaksā par mācībām, bet augstskola tam pretī cenšas nodrošināt viskvalitatīvāko apmācību. Viss ir ļoti vienkārši. Profesori vienmēr gatavi, kaut ko paskaidrot, pieejami jaunākie IT risinājumi, pieejamas visbagātīgāk apgādātās mācību bibliotēkas – viss kalpo tam, lai jaunie cilvēki pabeigtu studijas ar labu diplomu.
Latvijā turpretim bieži ir tāda sajūta, ka alma mater jaizpilda kāds mistisks studentu caurkrišanas plāns, vienlaikus arī grafiks par naudas iekasēšanu, liekot atkārtotus pārbaudījumus. Šis process, lielākoties, norisinās ne pasniedzēja līdzjušanas un sapratnes gaisotnē, bet tādas „izkriti gan, stulbeni, maksā ragā” atmosfērā.
Lai nākamie profesionāļi paliktu šeit, viņiem nepieciešama iespēja iegūt darbu starptautiskās, globālajās kompānijās. Lietas būtība nav tikai atalgojumā, ne reti 25-30 gadīgi jaunie profesionālie darbinieki Latvijā atsevišķās sfērās (piem. datorspeciālisti) saņem lielāku atalgojumu kā tāda paša vecuma un specialitātes darbinieki Londonā. Jaunos cilvēkus nomāc tas, ka nav plašuma, vēriena, mērķu. Jauniem cilvēkiem ar ambīcijām nav grūti, ātri un uz pusdienlaiku nonākt pie daudzu ilgotā mērķa – dzīvoklis + auto + ārzemju ceļojums 2 reizes gadā. Smagi un nomācoši ir tas, ka tavi karjeras griesti ir redzami no paša sākuma un nav īsti uz ko tiekties tālāk.
Latvija, kaut arī atrodas Eiropas Savienībā, dzīvo savā mazajā pasaulītē, kas daudziem robežojas ar Rīgas centrālo daļu un kluso centru. Kur valda ķeizariņi, kas sevi uzskata vismaz par Biliem Geitsiem un Anglijas karalienēm vienlaikus. Tur tie peldas savā šķietamajā nozīmīgumā, neredzot neko sev apkārt un arī necenšoties neko ieraudzīt. Tur trūkst elpas no intereses trūkuma par apkārtējo pasauli, starptautiskiem notikumiem. Un, paradoksāli, vienlaikus smacē bezgalīgā, no pirksta izzīsto vietējo jaunumu analīze.
Ir jau jauki, kā to dara Ekonomikas ministrijā, gada beigās ieliek ķeksīti – esam ko nebūt darījuši, piepūle ir bijusi, cilvēkresursi, datoru amortizācija, printeri, elektrība un varbūt arī vecā labā tinte iztērēta, gaidīsim rezultātus! Kamēr vara un vēlētāji,( jo visiem zināms, kādi vēlētāji, tāda valdība) nesapratīs, ka problēma ir daudz dziļāka un sarežģītāka kā darba grupu radīšana un smieklīgu naudas līdzekļu piešķiršana, lai uz „haļavu” varētu atbraukt atpakaļ pēc dzimtenes ārēm alkstošie, tikmēr rezultātu nebūs.
Lai cilvēki noticētu, ka viņi ir vajadzīgi šeit, vispirms vajadzīgs, lai tam tic tie, kas par to runā. Un kad tas notiks, tad, cerams, būs vēl palicis kāds, kuru pārliecināt.
