Gandrīz ik dienu medijos lasām aptauju rezultātus par uzticēšanos tādai vai citādai institūcijai. Tie ir nepatīkami, taču zināmā mērā likumsakarīgi. Tā saucamais vidusmēra cilvēks netic nedz valdībai, nedz Saeimai, nedz politiskajām partijām un vēl, un vēl. Un ne jau bez pamata. Arī visi lielie projekti beidzamajā laikā ir izgāzušies ar lielu blīkšķi. Pārredzamajā laikā neredzēsim pašu iegādātus jaunus modernus vilcienus. Joprojām aktuāla ir uz ceļiem ātrumu nosakošā radaru sāga. Miglā tītas ir arī “airBaltic” lietas. Visos skandālos vienmēr vainīgi bijuši iepriekšējās valdības cilvēki, taču neviena konkrēta vaininieka nav. Slēgtie līgumi ir slepeni, un paies ilgs laiks, līdz kādreiz uzzināsim vai arī neuzzināsim pušu slepenās vienošanās. Ko lai gaidām no šādas valstsvīru attieksmes pret ierindas pilsoņiem, kuri par savu sūri pelnīto naudu uztur valsts varas eliti. Neuzticība pret neuzticību. Zīmīgi, ka Igaunijā tautas uzticība valdībai un likumdevējam ir trīs reizes augstāka nekā Latvijā. Protams, tā vēl tālu no uzticības rādītājiem Skandināvijas valstīs, kur tie parasti tuvojas 60 procentu robežai. Latvijas iedzīvotāji ES un citām starptautiskajām institūcijām uzticas vairāk nekā valsts valdībai, parlamentam un politiskām partijām. Arī tas ir likumsakarīgi, jo cik ilgi var solīt un tikai solīt, cik ilgi var sevi slavināt, jo īpaši, ka nav par ko? Pašlaik daudz runā par to, kā atgriezt dzimtenē emigrējušos tautiešus. Pragmatiski domājošie saprot, ka labāk strādāt pavisam necilu darbu valstīs, kuru skārusi dziļa krīze, ir labāk, nekā dzīvot uz nabadzības robežas Latvijā, kur “krīzi veiksmīgi esam pārvarējuši”.
