Bez jelkādas reklāmas un spēlēšanas uz nacionālajām jūtām viss nostājas savās vietās
Bez jelkādas reklāmas un spēlēšanas
uz nacionālajām jūtām viss nostājas savās vietās
Šoruden priecājos par zemnieku devumu ķiploku audzēšanā. Bez jelkādas reklāmas un spēlēšanas uz nacionālajām jūtām par vietējo ražojumu prioritātēm viss nostājas savās vietās.
Redzot zemnieku saimniecības “Purmaļi” piedāvājumu, jautāju, cik dienām vēl ķiploku pietiks, īpašnieks pasmaidīja un atbildēja, ka šoruden izaudzēts vairāk par pustonnu. Vismaz divus vai pat trīs gadus ziemā nopirkt Latvijā audzētus ķiplokus bija gandrīz neiespējami.
Lielākā daļa pārdevēju ķiploku galviņas pārdeva gabalos. Acīmredzot, tā var nopelnīt vairāk. Jautāti, cik maksā kilogramā, parastā atbilde bija – tikai galviņās.
Tā kā vietējās preces bija gaužām maz, tad saskaņā ar vispārzināmo patiesību, ka svēta vieta tukša nestāv, Latviju pārpludināja Ķīnas ķiploki. Nezinu, ko tas nozīmē, taču pazīstamais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš teic, ka no tālās austrumzemes ievestie ķiploki ir balināti un to uzturvērtība ir ļoti zema. Ikviens, kurš salīdzinājis Latvijā un Ķīnā audzēto, zina, ka abi produkti ir radikāli atšķirīgi ne tikai izskata, bet arī garšas ziņā.
Gods un slava ķiploku audzētājiem, jo šogad Latvijas ķiploks ir izkonkurējis savu Ķīnas brāli. Lai gan pavasarī tikām brīdināti, ka importēto ķiploku cenas palielināsies, pat lielveikalos, līdzās ievestajiem nopērkami tepat audzētie, par ko pirms dažiem gadiem pat sapņot nevarēja.
Cenas ir kritušās. Ja Valkā dažādās vietās nopērkamo ķiploku cenas ir robežās no trijiem līdz gandrīz četriem latiem, tad Rīgā tirgū tie nopērkami vēl lētāk. Tiem, kuri ēdienkartē lieto daudz tik veselīgo ķiploku, ir nozīmīgi, lai to pārdošanā netrūktu, jo neba jau visi rušinās mazdārziņos.
