Atceroties savas bērnības spilgtākos mirkļus, atklājās, ka visos svarīgākajos notikumos klāt bijuši kaimiņi. Par laimi, mani vecāki bija saticīgi cilvēki un ar kaimiņiem sadzīvoja tīri labi. Tēvs pēc dabas ir sabiedrisks un jautrs cilvēks, tāpēc parasti viņš ar kaimiņtantēm ar humoru prata nogludināt sīkas domstarpības vai niecīgus strīdus. Parasti arī mamma neskandelēja, jo īsti jau nebija par ko. Katrs zināja savus pienākumus. Ikviens kaimiņš zināja, kad jāuzpoš kopīgā kāpņu telpa. Īpašas bija kopīgas pavasara un rudens talkas. Joprojām atceros, kā mājas priekšā pieaugušie ierīkoja platu un garu puķu dobi, stādīja košumkrūmus – tolaik tik populāros jasmīnus un ceriņus. Dzīvojām pagasta centra vienīgajā daudzdzīvokļu mājā. Kā jau laukos, mājas iemītnieki bija sirsnīgi un izpalīdzīgi. Mūsu kāpņutelpas pirmajā stāvā dzīvoja pagasta galvenā ārste – solīda kundze, kura vajadzības gadījumā nekad neatteica savu palīdzību jebkurā diennakts laikā. Mums – bērniem – tas bija īpašs notikums, ja daktertante, kā mēs viņu mīļi dēvējām, uzaicināja ciemos. Mūsu dzīvoklim pretī dzīvoja Pēteronkulis un Liesmas tante. Reizēm no kaimiņonkuļa dabūjām brāzienu, bet īpaši nepārdzīvojām, jo sirds dziļumos jau sapratām, ka esam vainīgi. Pēteronkulis jau atdusas kapos, bet, satiekot Liesmas tanti, vienmēr samīļojamies un sirsnīgi aprunājamies. Viņas teiktie vārdi, ka mēs bijām labākie kaimiņi, vienmēr silda manu sirdi. Un arī atmiņas par kaimiņiem ir spilgtas un mīļas.
