Pēdējos gados ik pa brīdim sabiedrības uzmanības krustpunktā nokļūst jaunatnes patriotiskā audzināšana.
Pēdējos gados ik pa brīdim sabiedrības uzmanības krustpunktā nokļūst jaunatnes patriotiskā audzināšana. Visbiežāk tas notiek novembrī, kad Latvijā svin 11. un 18. Novembri, kā arī citu vēsturiski nozīmīgu notikumu atceres dienās.
Parasti šie patriotiskās audzināšanas uzplūdi beidzas ar secinājumiem, ka jaunatnei vēl vairāk jāstāsta par vēsturi, jāmāca tā emocionālāk un pārliecinošāk, lai viņi dienās kļūtu par īstiem Tēvzemes patriotiem. Pa vidu šiem viedokļiem dzirdama nožēla, ka mūsdienās jaunās paaudzes vidū arvien mazāk jūtams patriotisms. Proti, ja skolu audzēkņiem mācību iestāžu vadība neliktu doties Lāčplēša dienas gājienā, tad tur puišu un meiteņu tikpat kā nebūtu. To pierādot jauniešu trūkums 14. jūnija un 25. marta atceres pasākumos.
Par iemesliem tādai tendencei tiek nosaukta kosmopolītiskā dzīves uztvere, arī augsti attīstītais tehnoloģiju laikmets, kas nojaucot robežas starp valstīm, un kas tik vēl ne. Interesanti, kādēļ tad Amerikā ir tik augsts patriotisma līmenis, jo tur par pragmatisma un tehnoloģiju nepietiekamību nevarētu sūdzēties.
Iemesli lielas jaunatnes daļas vienaldzībai par mūsu valstiskumu ir citi, un, domāju, tie lielākā vai mazākā mērā ir ieraugāmi daudzās ģimenēs. Man vēl pērn meita vaicāja, kas tad īsti notika četrdesmito gadu represijās, bet, kad aizbrauca pie vectēva, interesējās par leģionāru gaitām. Tagad viņa izbrīnīta televīzijā skatās, kā 16. martā Brīvības pieminekli aptver policijas nožogojums, lai neviens tam netiktu klāt, redz, kā policists no drāšu pinuma aizvāc kādas sirmas kundzes atstātu ziedu, bet 25. marta ziņās ierauga, ka Valsts prezidente represijas pārcietušajiem parāda žestu, ko meitas vienaudži it bieži cits citam skolā rāda dusmās.
Savukārt vecākais dēls, ironiski smaidot, vēro Jūrmalgeitas telefonsarunu atskaņošanu un beigās noteic: “Duraki te visi. Jābrauc tik projām uz Īriju.”
Savukārt tie nacionāli noskaņotie jaunieši, kuri kopā ar bijušajiem leģionāriem vēlējās piedalīties kritušo cīnītāju atceres pasākumos, pēc politiķu vērtējuma, rīkojušies slikti, dodot iemeslu provokācijām. Ka tikai jauno patriotisms nesakaitina Krieviju. Jaunie redz varas liekulību un nedomā to cienīt. Sirdī viņi ir patrioti, tikai to neizrāda pie valsts liekulības žoga.
