Apenietis Haralds Sutugovs aizraujas ar retro automašīnu restaurēšanu

Braucot uz Apes pusi un iegriežoties ciemos pie Sutugovu ģimenes, sievām ir iespēja nolūkot sev kādu puķu vai dārzeņu stādiņu Andas Sutugovas siltumnīcās. Pa to laiku vīriem ir iespēja doties uz garāžu un uzmest aci viņas dēla Haralda retro auto kolekcijai.

Interese par retro Haraldam radusies gana sen, kad viņam bijuši gadi piecpadsmit. “Ilgus gadus ar ģimeni dzīvojām ārzemēs. Kad atbraucām uz Latviju, man bija interese iegādāties kādu youngtimeri – auto braucošā stāvoklī, bet jau gana padzīvojošu. Šādi spēkrati man sirdij vienmēr ir bijuši tīkamāki nekā mūsdienīgās automašīnas. Par retro auto tos vēl nesauc gan, tāpēc ir šāds apzīmējums – youngtimer,” skaidro H. Sutugovs un uzsver, ka senatnīgie auto kļūst arvien interesantāki un ekskluzīvāki, jo auto tirgū arvien retāk pieejami.

“Tas ir sava veida izaicinājums atrast ko tādu, kas pēc būtības vairs nav redzams uz ielām. Man patīk atrast tādas pērles, ko var dabūt braucamā kārtībā, ja ne lai brauktu pa ielām, tad vismaz tik tālu, lai cilvēki var pamielot  acis,” stāsta retro auto entuziasts.

“Privāto auto kolekcija bieži mainās tā iemesla dēļ, ka nav īsti vietas, kur tās visas uzglabāt. Pašreiz ir piektais žigulītis – 1985. gada ražojums, kas mūsdienās tiek apzīmēts kā LADA 2105. Kā zināms, šī padomju laikā skaitījās ekskluzīva vieglā automašīna ar aizmugurējo piedziņu. Spēkrats ir ļoti labā stāvoklī. Vēl man ir 40. “Moskvič” – 1978. gada izlaidums, kas gan pagaidām ir sākuma stadijā, plānoju, ko ar to iesākt, jo tam ir gana daudz virsbūves defektu. Domāju, ka to noteikti varētu restaurēt,” atklāj Haralds, kurš ikdienā kopā ar tēvu nodarbojas ar autoevakuatora pakalpojumu sniegšanu. Tātad arī tas ir tiešā veidā saistīts ar auto lietām.

Saistībā ar retro auto atjaunošanu un dzelžu lietām Haraldam ir domubiedrs – draugs Eduards Potapovs, ar kuru viņi kopā remontē automašīnas. “Grūti pat saskaitīt, pie cik automašīnām esam pielikuši savu roku. Ir labi, ka mums domas saskan. Saprotams, ka vienam ir gluži vienkārši garlaicīgi, ja tā var izteikties. Bet kopā ar līdzīgi domājošu cilvēku darbi sokas raitāk, ir lielāks prieks un motivācija ķimerēties ap mašīnām. Tātad tagad sanāk, ka mūsu kopējā kolekcijā ir divas 24. “Volgas” – 1980. un 1984. gada automašīnas, arī sestais žigulīts – 1986. gada un vēl pāris žigulīšu. Abas “Volgas” ir braucošā stāvoklī. Viena no tām tikai nesen pārlasīta kopā pa detaļām un tagad ir pavisam glauna – ar tehnisko apskati. Ar šo tad lepni varam piedalīties ceļu satiksmē. Žigulītis arī ir finiša taisnē, lai dotos uz tehnisko apskati. Palikuši vien virsbūves pārkrāsošanas darbi,” “Ziemeļlatvijai” stāsta H. Sutugovs, kurš dalās arī savās iecerēs. Tuvākajā laikā ir iecerēts kolekciju papildināt un iegādāties arī kādu zapīti.

Viņš stāsta, ka spēkrati tiek raudzīti ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. “Ir žēl, ka dauzu unikālu eksemplāru pēdējais ceļš ir uz “Tolmetu”. Mums ir jāglābj šādi auto. Pētām sludinājumus ne tikai uz vietas, bet arī citviet Eiropas auto tirgū. Ja kas uzrunā un iekrīt acīs, tad braucam pakaļ. Tā šogad esam iecerējuši iegādāties arī pāris auto eksemplārus no 50. gadu ražojuma, kuras vispār var ieraudzīt vairs tikai muzejos. Tas ir azarts – mēģināt atrast šādiem transportlīdzekļiem detaļas, dot otro iespēju dzīvot, restaurējot tās,” viņš saka un dara zināmu, ka arī pats restaurācijas process mēdz būt atšķirīgs. Daļai spēkratu nepieciešama pilnīga restaurācija, bet citai tik vien kā jāpieliek darbs pie vizuālo un vai citu sīkāku defektu novēršanas.

Zinot, ka Apes pusē ir vairāki senatnīgo auto entuziasti, Haralds cer, ka šajā vasarā viņiem izdosies sarīkot arī kopīgu pasākumu, kurā visiem kopā pulcēties, parunāt par  dažādiem spēkratiem, dalīties pieredzē un galu galā tos arī atrādīt plašākai publikai.

“Pērn tikām uzaicināti uz retro auto pasākumu pie kaimiņiem igauņiem. Viņiem tas līmenis ir ļoti augts, ar iespaidīgām kolekcijām. Mums ir no kā ņemt piemēru un ir uz ko tiekties. Patiesībā šīs lietas cilvēkiem patīk, – ka viņi redz vecu automašīnu atdzimšanu. Tā ir sanācis, ka par mums ir uzzinājuši arī cilvēki kaimiņvalstī Igaunijā, kuri jau interesējušies, vai mēs nevarētu restaurēt viņu 1970. gada automašīnu “Saab”. Vēl nemākam atbildēt. Katrā ziņā turpināsim iesākto, šogad ceram aizraušanos reģistrēt arī oficiāli, ka šādus pakalpojumus varam sniegt. Zinot, ka it visā ir jārēķinās ar birokrātisko slogu, tad tas nemaz nebūs vienkārši. Bet soli pa solim iesim tālāk, mērķa virzienā,” tā H. Sutugovs.