Savā dzīvē ļauj ielūkoties viena no trijām Valkas rajona pārstāvēm, kuras iekļuvušas “Lauku sieviešu veiksmes grāmatā”.
Savā dzīvē ļauj ielūkoties viena no trijām Valkas rajona pārstāvēm, kuras iekļuvušas “Lauku sieviešu veiksmes grāmatā”
“Esmu laimīga, jo man ir mani puikas, mani tuvie, mans darbs. Man ir mani lauki, mana zeme, mana saimniecība, mani lopiņi, tai skaitā mani suņi. Esmu savas dzīves noteicēja un lēmēja. Es mīlu šo dzīvi, jo mīlu sevi.”
“Lauku sieviešu veiksmes grāmatā” sevi šādi raksturo palsmaniete Sarmīte Mašina. Trīs dēlu mamma. Ģimenes galva, kopš vīra vairs nav šajā pasaulē. Kādreiz “Staburadzē” cepusi tortes, bet tagad ir zemniece savā saimniecībā.
Vāveres riteni izvēlas labprātīgi
Neizsīkstošas enerģijas uzskatāms paraugs. Tas ir ļoti piemērots raksturojums 40 gadu vecajai Palsmanes pagasta “Kalnagrīvu” saimniecei.
Sarmīte kopj 12 liellopu ganāmpulku. “Kalnagrīvu” govju piens ir ekoloģiski tīrs, jo zemniece strādā pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem.
Vēl Sarmīte ir aģente apdrošināšanas akciju sabiedrībā “Balta”. Viņa savās mājās tur četrus šķirnes suņus un pārdod viņu kucēnus. Pavasaros audzē tūkstošiem puķu un dārzeņu stādu, kurus tirgo pašu pusē un apkārtējos pagastos. Pērn Sarmīte uzsāka mācības Latvijas Universitātes filiālē Valkā, lai iegūtu bakalaures grādu pedagoģijā un psiholoģijā.
Palsmanietei patīk braukt ar automašīnu, tai skaitā mēroties ar citiem šoferiem ātrumā un veiklībā sacensībās. Ziemas brīvajos brīžos viņa cep lauku tortes un apglezno zīdu pagasta sieviešu klubiņā. Vasarās ceļo.
Vienam cilvēkam tas viss šķiet par daudz. “Visu paspēju,” atsaka Sarmīte, “un neatliek laika domāt par problēmām. Man rodas problēmas, ja brīvā laika ir par daudz. Pati esmu iekārtojusi savu dzīvi tā, ka visu laiku skrienu kā vāvere ritenī.”
Daru, un tad viss pats padarās
Vēlāk sarunā atklājas, ka šādi pūliņi galvenokārt ir dēlu dēļ, lai viņi nejustu trūkumu, varētu studēt un iegūt labu izglītību. Sandris mācās 12. klasē, Andris — 9. klasē, Dainis — 7. klasē.
Kad vīrs bija dzīvs, viņš labi pelnīja un ģimenei bija pienācīga iztikšana, atceras Sarmīte. Puikas bērnībā viņa nelaida uz bērnudārzu. Audzināja pati mājās.
“Darbu mīloša sieviete, kura nesabruka pēc vīra traģiskās zaudēšanas un kura meklē risinājumus tālākai dzīvei,” Sarmīti raksturo Palsmanes sieviešu klubiņa vadītāja Birute Mežale. Tieši viņa kopā ar vēl citām palsmanietēm izvirzīja Sarmīti iekļaušanai nesen izdotajā “Lauku sieviešu veiksmes grāmatā”. “Sarmīte ir ļoti stipra un vēl diezgan jauna meitene. Tiek ar visu galā un nečīkst. Nav viegli audzināt trīs puikas, bet viņa to prot. Visi dēli labi mācās,” piebilst Birute.
No pabalstiem dzīvot nemācētu, atzīst “Kalnagrīvu” saimniece. Tad ģimenei nebūtu iztikšanas un arī bērnus nevarētu labi izskolot. Izskatās, ka Sarmītei pietiek enerģijas, lai veiksmīgi tiktu galā pati ar savu dzīvi un balstītu pārējo ģimeni. Ļoti būtisks ir mājinieku atspaids. Apkopt saimniecību un māju palīdz dēli, Sarmītes mamma un mammas māsa.
Sarunā “Kalnagrīvu” saimniece pasaka teikumu, kurā ir koncentrēta viņas veiksmes formulas esence: “Daru, un tad viss pats par sevi padarās.”
“Ar nebūšanām mēs saskaramies gandrīz katru dienu. Šodien Latvijā nav viegla dzīve. Cenu kāpumi, inflācija ir balta patiesība. Es tam tieku pāri. Vienkārši nepievēršu tik lielu uzmanību. Viegli, protams, arī man nav,” atklāj palsmaniete.
No “Kalnagrīvām” nāk ekopiens
Sarmīte jūtas atbildīga par mantojumā saņemtajām “Kalnagrīvām”. Negrib aizaudzēt savu zemi. Lai būtu patērētāji zālei un graudiem, kūtī tiek turēts govju ganāmpulks. “Ja neturēs neko, tad pļavas paliks nepļautas. Un tas ne pēc kā neizskatīsies.”
Katru dienu Sarmīte ceļas pulksten piecos un min ierasto taku uz kūti. Tajā slaukšanu gaida septiņas govis: holšteinietes, sarkanraibās zviedrietes, Šarolē šķirnes piena devējas. Otra slaukšanas reize ir vakarpusē.
“Kalnagrīvas” soļo pa bioloģiskās lauksaimniecības ceļu un ražo ekoloģiski tīru pienu. Govis tiek ēdinātas ar savā zemē ekoloģiski audzētu barību. “Bez visādiem pesticīdiem un indēm,” skaidro zemniece. Arī veterinārie pakalpojumi šādās saimniecībās ir ierobežoti. Ja govis slimo, tad viņu ārstēšanā jālieto bioloģiskas ziedes un tamlīdzīgi medikamenti.
Sarmīte atturas vērtēt ekoloģiskā piena garšu. Izrādās, viņa pieder cilvēkiem, kuri pienu nedzer. Taču mājinieki gan slavējot — esot trekns un gards.
“Kalnagrīvas” savu govju pienu pārdod kā parastu slaukumu, jo pagaidām Latvijā pārstrādes uzņēmumi bioloģisku pienu neiepērkot. Tas nozīmē, ka maksa par parastā saimniecībā vai bioloģiskā saimniecībā ražotu pienu neatšķiras. Sarmīte uzzinājusi, ka ekoloģiski tīra piena cenai jābūt 40 līdz 50 santīmu par kilogramu. Viņa pienu pārdod par aptuveni 16 santīmiem kilogramā. Samaksa mainās atkarībā no olbaltumvielām. “Kalnagrīvu” saimniece cer, ka ar laiku ekoloģisko pienu varēs pārdot dārgāk. “Kad savācējs brauc loku, zemniekam nav kur nodot atšķirīgu pienu, jo cisterna ir viena. Taču domāju, ka pārstrādes uzņēmumi drīz izies uz ekoloģiska piena iepirkšanu. Tas ir tikai laika jautājums.”
Viņa min pozitīvu piemēru par gaļas lopiem. Kooperatīvs “Zaubes” Cēsu rajonā iepērk bioloģiskās saimniecībās audzētus piena teliņus par orientējoši diviem latiem kilogramā un eksportē uz Eiropu. Uzpircēju piedāvātā cena ir daudz zemāka — 50 līdz 70 santīmu par kilogramu.
Kooperatīvam “Zaubes” pārdoti arī pieci “Kalnagrīvās” dzimuši teļi. “Pirmo gadu tik laba cena,” priecājas zemniece.
Pārmērības aptumšo prātu
“Varbūt Eiropa,” spriež Sarmīte, taujāta, kurš, viņasprāt, pirks salīdzinoši dārgāku, kaut arī ekoloģiski tīru produkciju.
Acīmredzot daudzi zemnieki saredz perspektīvu bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo tādu saimniecību skaits palielinās.
“Visu laiku uz kaut ko eju. Mani neapmierina viegla dzīve,” savu izvēli par labu bioloģiskajai lauksaimniecībai motivē Palsmanes pagasta zemniece. “Kalnagrīvās” bioloģiski saimnieko trešo gadu. Ko tas nozīmē, Sarmīte mācījās kursos. Zināšanas apliecina saņemtais sertifikāts.
Kursos lektori mācīja visu vajadzīgo: sakārtot grāmatvedību, rakstīt projektus, aprēķināt lopbarības devas, pareizi ēdināt ganāmpulku, apstrādāt laukus, iznīcināt nezāles bioloģiskā ceļā un tamlīdzīgi.
“Kalnagrīvas” savus zālājus un tīrumus pabaro ar dabīgajiem kūtsmēsliem. Ievērojot augu seku, ražība esot laba arī bez ķimikālijām. Govīm siena un skābbarības pietiek.
Govju skaitu Sarmīte negrasās palielināt. Pārmērības aptumšojot prātu. Proti, kūtī jauniem lopiņiem brīvu vietu nav. Toties saimniecībā ieviesti dažādi tehniski uzlabojumi. Tas noticis, pateicoties naudai, kuru Sarmīte ieguva ar pašas rakstītajiem projektiem.
Mācīties nekad nav par vēlu
“Dzīvē atgadās situācijas, kad krasi jāmainās par 180 grādiem,” secina Sarmīte. “Vai es agrāk zināju, ka Latvijā ienāks Eiropas nauda un varēs to saņemt, ja vien savu ideju pierādīs ar pamatotu projektu? Nebiju tādus rakstījusi. Dzīve piespieda. Ja ir galva uz pleciem, tad sēdies un raksti. Var arī lūgt biroju palīdzību. Konsultanti palīdzēs, taču par to klientam jāmaksā. Es pati visu daru.”
Jau apstiprināti divi “Kalnagrīvu” saimnieces uzrakstītie projekti Eiropas Savienības finansētam pasākumam “Standartu ieviešana”. Ieguvums ir piena dzesēšanas un slaukšanas iekārtas. Šomēnes savu kārtu gaida “piena māja”. “Kalnagrīvas” saņēmušas arī atbalstu daļēji naturālajām saimniecībām. “Drīz būs izsludināts jauns projekts par lopu dzirdināšanai vajadzīgo ūdensapgādi. Tādu arī rakstīšu,” apņēmīgi saka zemniece.
Uzrakstīt projektu un saņemt naudu nav tik vienkārši, kā izklausās. Sarmīte ievērojusi, ka visi cilvēki to neiztur. Pietrūkst enerģijas vai zināšanu, vai informācijas.
Viņa saimniekošanai vajadzīgo informāciju atrod arī internetā. “Kalnagrīvās” ir dators ar diennakts pieslēgumu internetam agrākās iezvana pieejas vietā. Pērn rudenī Palsmanē “Lattelekom” modernizēja centrāli, pārejot uz vienotu ciparu tīklu. Tas nozīmē, ka arī laukos pieejami “Mājas DSL” vai “Pilsētas DSL” pakalpojumi. “Kopš novembra Palsmane ir topā,” priecājas Sarmīte.
Mācīties nekad nav par vēlu, un izglītības dokuments kabatu nekad nespiedīs, uzskata uzņēmīgā zemniece. Lai iegūtu labu darbu, vajag labu izglītību. Viņa nenožēlo pēkšņo, divās stundās pieņemto lēmumu piepulcēties Latvijas Universitātes studentu skaitam. Kopš pērnā gada rudens Sarmīte studē pedagoģiju un psiholoģiju. Mācības notiek nedēļu nogalēs augstskolas filiālē Valkā.
“Atnācu līdzi draudzenei,” 40 gadu vecā studente rakstīja augstskolas anketā, atbildot uz jautājumu par studiju motivāciju. Tā esot patiesība. Pavadot draudzeni, palsmaniete pēkšņi izlēma, ka vēlas studēt arī pati. Lēmumu nenožēlo, jo mācīties patīk.
Par dēstiem un kucēnu divu cūku vērtībā
Labi, ka apdrošināšanas aģentam ir nenormēts darba laiks, teic Sarmīte. Nav jāsēž noteikts stundu skaits ofisā. Ja čakli pastrādā un sarauj darbu, atliek vairāk brīžu saimniecībai un mājai.
Arī šomēnes “Kalnagrīvās” sāksies dārzkopju sezona. Jau vismaz piecus gadus Sarmīte pēc 15. marta sēj puķu un dārzeņu sēklas. Dēstus stādīs apkurināmā siltumnīcā un maijā pārdos. Būs stādi vasaras puķēm, gurķiem, tomātiem, kāpostiem, kabačiem, ķirbjiem. Būs arī garšvielas, selerijas un pētersīļi. Tomātu šķirnes vien esot gandrīz 30. Dēstus pati izvadā pa pagastiem. Nomaļajās vietās, uz kurām nekursē maršruta autobusi, cilvēki esot priecīgi par pievedumu.
Arī pašu dārzs netiek atstāts novārtā. Ar kartupeļiem vien “Kalnagrīvās” tiek apstādīts gandrīz hektārs zemes. Ir arī liels ābeļdārzs.
Saimniecību uzrauga četri lieli šķirnes suņi. Pareizāk būtu sacīt, suņu dāmas: vācu dogs Nadīna, sanbernāri pensionāre Džeina un jaunā māmiņa Hilda un rotveilers Senda. Arī Nadīna ir māmiņa, tāpat kā Hilda. Abas šobrīd auklē savus bērniņus.
Šķirnes kucēnus Sarmīte pārdod. Māmiņas ir attiecīgi apmācītas un tiek vadātas pa izstādēm, lai kucēnu ciltsraksti būtu kārtībā. Tēvi tiek nolūkoti pat ārzemēs.
“Ar suņiem sāku ņemties pirms 11 gadiem,” atceras Sarmīte. “Pārdevu divas cūciņas un nopirku sanbernāra kucēnu. Uz mani skatījās kā uz jocīgāku, kura divu cūku naudu atdod par mazu, mēnesi vecu kucēnu. Tagad sanbernāra kucēns ir lielā vērtībā, maksā aptuveni 300 līdz 400 latu.” Uz internetā ievietotiem sludinājumiem atsaucas kucēnu pircēji gan no Latvijas, gan no ārzemēm.
Suņi Sarmītei nav tikai naudas devēji, bet arī draugi. “Visi viņi vienādi jāmīl,” saka saimniece, “citādi nevar mani sadalīt. Cits uz citu ir greizsirdīgi.”
Kuriozs gadījums reiz noticis ar rotveileru Sendu. Kādā naktī ap pulksten diviem Sarmīte pamodusies, dzirdot, kā “taurē” pagalmā atstātā automašīna. Bailīgi gājusi skatīties, kas tajā iekāpis. Rotveilers! Mašīnas durvis palikušas puspievērtas. Suns ielēcis iekšā, ar ķepām atspiedies pret stūri un nu pīpina, bet salonā deg gaisma.
Būt enerģiskiem un nečīkstēt
“Sapelnīju naudu ar sunīšiem un vēl visu ko un pirms diviem gadiem mājai uztaisīju otro stāvu. Agrāk bija pliki bēniņi, bet tagad ir trīs istabas — katram puikam sava. Pirms tam dzīvojām šaurībā,” stāsta Sarmīte. Pērn dzīvojamai mājai salika plastmasas logus. Tagad esot pienākusi kārta jaunam jumtam.
Citiem Sarmīte iesaka nekad nenolaist rokas un nepadoties liktenim, bet pašiem veidot savu dzīvi. Viņai patīk enerģiski cilvēki, kuri nečīkst. “Patīk palīdzēt, ja tuviem draugiem gadās problēmas, taču čīkstētājiem es labāk eju garām, lai nenolaistos līdz viņu līmenim,” — tā “Kalnagrīvu” saimniece.
Ja pašai gadās kļūdīties, viņa no kļūdām mācās. Tā cilvēks kļūstot vēl stiprāks.
