Pagājušajā nedēļā iznāca kopā ar vairākiem Rietumvalstu žurnālistiem apmeklēt zemnieku saimniecību Blomē.
Pagājušajā nedēļā iznāca kopā ar vairākiem Rietumvalstu žurnālistiem apmeklēt zemnieku saimniecību Blomē.
Tā bija viena no zemnieksētām, kurā viesojās ārzemju preses pārstāvji, lai noskaidrotu, vai Latvijas lauksaimniekiem tiešām nepieciešams lielāks Eiropas atbalsta finansējums.
Kad radās izdevība, aprunājos ar kolēģiem, vēloties uzzināt viņu domas par redzēto. Arī viņi bija pamanījuši to, ka saimniecībās daudz kas panākts un izdarīts ar pašu saimnieku uzņēmību un milzīgu darbu.
Tad mani padīdīja velniņš, liekot pavaicāt, vai, viņuprāt, Rietumu fermeri varētu izveidot un attīstīt saimniecības un būtu konkurētspējīgi, ja viņiem nebūtu pietiekama valsts atbalsta un nekāda finansējuma no Eiropas Savienības, kā tas pēc neatkarības atjaunošanas bija Latvijā? Sarunas biedri mani nesaprata. Viņi pārjautāja, ko īsti vēlos zināt, bet atbildi nesagaidīju.
Pēc rietumnieku uzskata, kaut kas tāds vispār nav iedomājams. Ja nebūtu ievērojamu dotāciju, tad nebūtu arī konkurētspējīgu saimniecību. Atcerējos kāda zemnieka teikto – ja ārzemju fermeri ieliktu mūsu laukos ar attiecīgajiem apstākļiem un iespējām, tad drīz vien viņš pamestu lauksaimniecību kā galīgi neizdevīgu biznesu.
Mūsu zemkopjus sīkstus ir padarījusi dzīve. Laikaposms kopš brīvvalsts atjaunošanas daudziem bijis kā zināmajā pasakā vardītes kulšanās pa krējuma trauku, lai izrāptos laukā. Lielai daļai tas izdevies. Par to liecina sakopti lauki un kārtīgas lauku sētas ar jaunām ražošanas ēkām. Tā ir ainava, kas liek teikt – Latvija var!
Nav šaubu, ka šis sīkstums agrāk vai vēlāk ļaus panākt arī taisnīgāku attieksmi no Eiropas.
