Saulainās Lieldienu brīvdienas bija lielisks iemesls, lai dotos garākās pastaigās. Ikdienā jau tā nemaz nesanāk izbrīvēt laiku nekā nedarīšanai. Taču svētkos, ievērojot vecmāmiņas teikto, ka Lieldienās nedrīkst strādāt, brīvo laiku var izmantot, kā nu tīk.
Tad nu devos izmest riņķi pa savu pilsētu Valku. Tiešām negribu būt nīgra un kašķīga tante, bet jāteic, ka mūsu brīvdabas estrāde un tai piegulošā teritorija izskatās pēc noplukušas sērdienītes. Pedeles upes krasts vairākās vietās ir izdangāts dziļās risās, estrādes aizmugures mežs piedrazots ar sadzīves atkritumiem. Daudzās vietās rēgojas sasistu pudeļu lauskas. Lielās talkas laikā te prasīt prasīsies pēc sakopšanas. Skatītāju zonā esošos solus pat nepieminēšu, tie jau sen brēc pēc atjaunošanas. Ceru, ka, uzsākot estrādes rekonstrukciju, aina mainīsies uz labo pusi.
Viens no pastaigas mērķiem bija izbaudīt Pedeles mierīgo plūdumu, sēžot uz viena no jaunajiem soliņiem atjaunotajā Pedeles dabas takā. Mēs nebijām vienīgie, kas pēcpusdienā gozējās saulītē un vienkārši baudīja brīvdienu. Atzīšos, apsēžoties uz jaunā soliņa, kuram par pamatu izmantots neaptēsts pusbaļķis (nu vismaz man tā šķiet, šajā jomā neesmu spečuks), pie sevis sāku bubināt. Sols sēdēšanai ir gaužām neērts. Pats lielākais trūkums ir tas, ka, atbalstoties ar plaukstām, tiku pie vairākām skabargām. Sēdēju mierīgi, daudz netrinoties, bet tāpat plaukstas bija pilnas ar skabargām. Tad aizdomājos, kas notiks ar bērniem, kuri nu galīgi nevar mierīgi nosēdēt. Vai arī vasarā, kad vieglā apģērbā sēdēsim uz šiem skabargainajiem soliņiem. Kuram ir spilgtāka iztēle, droši vien pie sevis jau ķiķina, iedomājoties, ka vienā no ķermeņa daļām ierausim skabargu. Es to negribētu piedzīvot. Zinot, cik daudz naudas iztērēts šīs teritorijas atjaunošanai, tās skabargas iedūra arī sirdī. It kā sīkums, bet tomēr.
