Nu jau pagājušas vairākas dienas no šī datuma. Ja kāds iepriekš nezināja, kas ir ar 16.marts, līdzīgi, kā ar 1.maiju(LR Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Darba svētki) un 4.maiju(LR Neatkarības atjaunošanas diena), kas ir oficiālās…
Jocīgākais ir tas, ka nu apriežam šo datumu: vajag vai nevajag iet piemiņas gājienā? Rīgas dome ar skaļu pompozu paziņojumu aizliedz Rīgā (paldies dievam, ka citur Latvijā, neaizliedz) iet šādā gājienā, tad gājiena rīkotāji pārsūdz lēmumu un nu iet tāpat: Kā katru gadu (līdzīgi kā Lielbritāņu humorista filmā. Dinner for one.
Vakariņas vienam, kur notikumi katru gadu norit līdz vienādumam smieklīgi http://www.youtube.com/watch?v=6lzQxjGL9S0 ) .
Latviešus viss notiekošais sakaitina, bet krievus ne mazāk, jo arī viņiem ir kritušie, beidzot visiem ir par ko runāt un ko vainot. Ko nu kurš: Latvietis vaino savējos par mīkstčaulību un valdības nespēju darīt kaut ko lietas labā; cittautieši ar attiecīgo pārliecību vaino Latviešus un arī savus līderus par mīkstčaulību. Finālā rokas berzē Maskavas pārstāvji Latvijā un cer, ka beidzot nacionālā naida liesma degs ar pilnu sparu un ja vajadzēs ik pa brīdim piemetīs vēl „malku” un uzpūtīs.
Bet vai mēs gan krievi, gan latvieši, gan arī cittautieši no tā kaut ko iegūstam? Kaut ko jau iegūstam tikai diez vai tas palīdz celt mūsu zemi un veidot labvēlīgu sabiedrību sev un saviem bērniem. Tai pašā laikā mūsu uzmanība tiek novērsta no esošajām problēmām, kuras nemaz nesākšu uzskaitīt sākot ar bezdarbu u.tt.
Galu galā vai piemiņas brīdis nebūtu jāatstāj katra paša ziņā, lai tas būtu no sirds un bez šīm politiskajām spēlītēm, kurās mūs ar varu grib iesaistīt, ziņojot par nacionālistisku grupu ierašanos un nezin ko vēl. Kur tad palika tās grupas, par ko visi mēdiji vienā laidā ziņoja, braukšot un ārdīšoties, kaut kā nepamanīju, varbūt jūs pamanījāt…….
Nacionālās apvienības Valkas grupas biedre
Līga Marija Putna
