26. turpinājums. Tajos laikos vēl bija saglabājusies pirmskara tradīcija, kas skolās nodrošināja līdzsvaru starp skolotāju vīriešu un sieviešu skaitu.
26. turpinājums
Tajos laikos vēl bija saglabājusies pirmskara tradīcija, kas skolās nodrošināja līdzsvaru starp skolotāju vīriešu un sieviešu skaitu. Pa starpai jau gadījās arī neveiksminieki vai vienkārši dīvaiņi, bet sava atraktivitāte derīga jebkurā gadījumā.
Noteikti jāsāk ar mūsu direktora Vladislava Baloža atceri. Viņš bija no Krievijas latviešiem, gan Pilsoņkara, gan Otrā pasaules kara dalībnieks, komunists no tā sauktā Ļeņina iesaukuma 1924. gadā. Latviski runāja gandrīz nevainojami, vienīgi pa retam iesprauda kādu krieviskas cilmes izteiku. Viņa sieva saucās citā uzvārdā — par Čarpu, un kopš sīko rajonu izveidošanas viņa bija partijas rajona komitejas sekretāre Cesvainē. Tāpēc mūsu direktors Madonā uzturējās viens pats, vienīgi svētdienās ar motociklu aizrūcināja pie sievas. Dažus gadus vēlāk arī viņš pilnībā pārcēlās uz Cesvaini, kļuva par vidusskolas direktoru, bet drīz mira pēkšņā nāvē. Tā pavisam vienkārši — palicis sēžam krēslā. Tā kā Balodis skaitījās liela autoritāte arī partijas aprindās, viņš dažkārt varēja uzdrīkstēties daudz vairāk par citiem skolotājiem.
Man atmiņas par Balodi galvenokārt saistās ar vēstures stundām. Ja Cesvainē Jēnīte izcēlās ar izspīlētu stundu metodisko izkārtojumu, ar galveno vēstures faktu un gadskaitļu iemācīšanu, tad Balodis bija pavisam cita tipa vēsturnieks. Vēstures faktus mēs pratām nolasīt arī no lielās kartes, kuru atbildes laikā skolēnam bija tiesības pētīt kaut vai ar lupu, toties izpratne par notikumu cēloņsakarībām nāca tikai ar smadzeņošanas palīdzību. Ja mēs pratām atbildēt uz jautājumu “kāpēc”, tad laba atzīme bija nodrošināta, un Balodis apmierināts glāstīja savu kailo kā ola galvvidu. Toreiz šādu metodi mēs uzlūkojām par padomju pedagoģijas sasniegumu, bet īstenībā tā ir amerikāņu skola: faktus varam atrast vārdnīcās un uzziņu literatūrā, bet analītiskajam prātam ir jābūt katram pašam. Gadījās, ka vienreiz, mācoties atkārtojamo vielu, biju izvilcis savu Cesvaines laika konspektu burtnīcu ar ļoti rūpīgi pārzīmētām skolotājas Kronbergas shēmām un tabulām, ar punktu un apakšpunktu uzskaitījumu. Kad Balodis to ieraudzīja, palūdza ielūkoties, krietnu laiku šķirstīja, līdz nosvieda man atpakaļ uz sola:
— Lai šitādas špargalkas es jums vairāk neredzētu!
Vēlāk, kad jau mācījos izlaiduma klasē, galvenā tēma bija PSRS vēsture. Mācību grāmata vien bija gandrīz Bībeles biezumā. Un bez šīs grāmatas apgūšanas neviens no skolas ar beigšanas atestātu ārā netika. Tas jau vēl bija Staļina laiks, kad ideoloģiskas novirzes, arī šķietamas, tika ļoti bargi sodītas. Visiem Staļina ienaidniekiem bija doti savi apzīmējumi: trockisti, zinovjevieši, labējie oportūnisti, kreisie oportūnisti… Partijas rindu tīrīšana — tā saucās trīsdesmito gadu represijas. Skaidrs, ka mācību grāmatās nebija ne vārda par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, šāda tēma bija stingri noliegta. Tomēr direktors Balodis mums visas šīs aizliegtās tēmas izstāstīja, pieminēja gan Eduardu Bērziņu, gan Jukumu Vācieti, gan Smoļnija un Kremļa sargāšanu.
Mēs labi sapratām, ka tas mums eksāmenā nebūs jāstāsta, ka tas viss katram jāpatur pie sevis kā zināms noslēpums. Tomēr mums tas deva apziņu, ka bez oficiāli apstiprinātā vēstures skaidrojuma pastāv vēl kāds cits — vēsturiski patiesais.
Turpmāk vēl.
