Autortiesības ir jāaizsargā, taču pie mums parasti viss notiek pārspīlēti.
Autortiesības ir jāaizsargā, taču pie mums parasti viss notiek pārspīlēti.
Sabiedrībā uzjundījušas stipras kaislības par pagājušā nedēļā Latvijas parakstīto Viltošanas novēršanas tirdzniecības līgumu (ACTA).
Lai gan valdībā uzskata, ka līguma apspriešanai ir bijis pietiekami daudz laika, tomēr interneta pakalpojuma sniedzēji asi turpina kritizēt veidu, kā tas ir noticis. Nav demokrātiski, ka organizācijas, kuras tas skar tieši, par to iepriekš nav informētas.
Datorzinātnieks Ilmārs Poikāns, kurš sabiedrībā pazīstams ar pseidonīmu Neo, trešdien Latvijas radio kritizēja amatpersonas, jo līgums ir tik izplūdis, ka zem tā var “pabāzt jebko”.
Neo ironizēja, ka turpmāk kriminālatbildība var iestāties cilvēkam, kurš, ejot pa ielu, dungo dziesmiņu, kas ir autortiesību aizsargāta. Nedod Dievs, nenoturēt meldiju, jo tad sods vēl lielāks. Protams, autortiesības ir jāaizsargā, taču pie mums parasti viss notiek pārspīlēti.
Man šķiet, ka drīz varēs likvidēt bibliotēkas, jo apmeklētāju lasītās grāmatas un periodikas izdevumu lietošana arī faktiski ir autoru nesaņemtie varbūtējie ienākumi. Cita lieta, ja interneta lietotāji bez maksas lejuplādēto informāciju (mūziku, filmas, datorprogrammas) izmanto peļņas gūšanai, kā tas notiek Rīgas tirgū “Latgalīte”.
Taču, ja es, piemēram, apmaiņas kārtā lejuplādēju kādu skaņdarbu tikai personiskai lietošanai, nedomāju, ka tas ir būtisks autortiesību pārkāpums. Manā CD kolekcijā ir dāņu dāvāti ieraksti, kuri oficiāli tapuši bibliotēkā.
Cilvēks aiziet uz bibliotēkas audionodaļu, kur viņam ļauts pārkopēt jebko no esošās kolekcijas vienā eksemplārā personiskai lietošanai, ieskaitot diska oriģinālo vāku. Autortiesību aizsardzības likuma formulējumi ir tādi, ka to tulkošana ir ļoti brīva.
