Man ir sāpīgi, mirst mana Dzimtene –
Latvija Man ir sāpīgi, mirst mana Dzimtene –
Latvija
Mana dzimtā pilsēta, mana visbrīnišķīgākā
pilsēta uz Zemes, Valka.
Es atceros tos
laikus manā pilsētā, kad tā sastāvēja no maziem koka namiņiem,
atceros ar akmeņiem klātās ielas. Es pazīstu manā pilsētā katru
ieliņu, ceļu, katru taciņu.
Šajā pilsētā
bija mans pirmais skūpsts, pirmā sieviete. Šajā pilsētā es gāju
bērnudārzā, skolā, strādāju. Visa mana dzīve saistīta ar
šo pilsētu. Lai kur arī es devos, vienmēr es atgriezos dzimtajā
pilsētā – savā Valkā.
Man jau ir 57 gadi un vairāk nav to koka namiņu, nav ar
akmeņiem klāto ielu. Pilsēta ir paplašinājusies, izaugusi kopā ar
mani. Tur, kur kādreiz bija tukšs lauks, tagad stāv piecstāvu māja,
tur , kur kādreiz bija akmens bruģis, tagad ir asfalts. Taču no tā
mana pilsēta nav kļuvusi mazāk skaista.
Man ir 57 un es klīstu pa manas mīļās Pilsētas (tieši ar lielo
burtu) klusajām ieliņām. Redzu bijušajā meliorācija divas skaistas,
taču tukšas mājas. Eju tālāk un redzu līdz galam neuzceltas mājas,
kas ar pārmetumu skatās uz mani (esmu celtnieks) – Kāpēc gan tu mūs
neuzcēli līdz galam? Es, protams, esmu vainīgs, ka tās nav
uzceltas, bet varbūt vispār tās nevajadzēja pat sākt celt?
Es redzu savu bijušo skolu, tajā jau sen neviens
nemācās. Visticamāk, ka pavisam drīz no divām vēl esošajām slēgs
vienu skolu.
Es redzu bijušo kultūras
namu. Kādas tur bija dejas un diskotēkas? Tautas bija pārpārēm. Kas
tur ir tagad, es pat nezinu. Reizēm te notiek kāda klaiņojoša,
nezināma mākslinieka koncerts un tas ir viss.
Bet šo liepu stādīju es kopā ar savu tēvu, lai miers viņa
pīšļiem. Šo liepu jau stādīju es ar savu dēlu.
Es klīstu pa savu dzimto pilsētu un skatos un māju logiem.
Daudzi logi pretī dveš
tukšumu, tur neiedegsies
gaisma. Nav jau kam ieslēgt slēdzi.
Es klīstu pa savu dzimto, pašu brīnišķīgāko
pilsētu uz Zemes un man kļūst sāpīgi. Es redzu, kā mirst mana
pilsēta, es redzu, kā mirst mana Dzimtene – Latvija.
Man ir sāpīgi, kad redzu tumšus logus, kur nav kam
ieslēgt gaismu. Man ir sāpīgi noskatīties, kā mirst labas
dzīvojamās mājas, tur nav neviena, kas varētu tajās dzīvot.
Mans draugs, nezināmais lasītāj, paveries uz
kaimiņu māju, paskaties, cik tur ir tumšu logu, cik tur ir tukšu
dzīvokļu, kuros jau vairs neatskanēs bērnu smiekli. Draugs,
paskaties, cik pamestu māju ir apkārt…
Man ir sāpīgi, mirst mana Dzimtene – Latvija, un reizē ar to mirst
arī mana pilsēta, pati brīnišķīgākā pilsēta uz
Zemes…
