“Cilvēks nav robots, tāpēc viņa dzīvei vajadzīga jēga,” uzskata raunēnietis Varis Sērmūkslis, kurš jau desmit gadus velta vaļaspriekam un savas dzimtās vietas popularizēšanai.
“Cilvēks nav robots, tāpēc viņa dzīvei vajadzīga jēga,” uzskata raunēnietis Varis Sērmūkslis, kurš jau desmit gadus velta vaļaspriekam un savas dzimtās vietas popularizēšanai.
Pensionētais raunēnietis šonedēļ ciemojās “Ziemeļlatvijas” Smiltenes birojā, un šī bija tikai viena no viņa apmeklētajām mūsu pilsētas iestādēm. Līdzīgas tikšanās viņam notiek arī citos Latvijas novados un pilsētās. Ziemas mēnešos vīrietis ar automašīnu ceļo pa Latvijas pilsētām, nakšņo viesnīcās, bet dienā ņem rokā diplomātu un dodas meklēt pircējus saviem ražojumiem.
“Piecus gadus esmu pensijā. Līdz tam strādāju gaterī par asinātāju. Vīri iestāstīja, ka no zāģa lentēm iznāk labi naži. Tā 1996. gadā sāku meistarot,” atceras amatnieks. Kā jebkurā darbā, ar katru gadu nāk klāt kāda atziņa, tāpēc raunēnietis uzsver, ka neviens cilvēks nav bez talanta. “Tomēr vislielākais talants ir piespiest sevi darīt kaut ko nopietnu. Ja šī viena talanta nav, tad pārējie ir nulles vērtībā,” uzskata V. Sērmūkslis.
Pensionārs vērtē, ka šobrīd Latvijā viņam no konkurences nav jābaidās. Līdzīgi apdarinātus nažus, protams, var pagatavot, bet lai tos uztaisītu gan skaistus, gan vairumā, ir “jāpiešaujas”. Varis mēnesī, neskaitot mazos kartupeļu mizojamos nazīšus, izgatavo aptuveni 50 lielos nažus un koka makstis, kurās paslēpt to asmeņus. “Dienā darba stundas neskaitu. Tās nav tikai astoņas, bet gan 12, un brīvdienu nav. Ja darbs patīk, tad tas nav nekas grūts,” secina amatnieks.
Ja ziemā viņš apceļo Latviju, tad vasara no Lieldienām līdz pat oktobra beigām tiek veltīta dzimtajai Raunai. “Katru rītu ar automašīnu aizbraucu līdz Staburaga stāvlaukumam, uzsedzu sedziņu, izlieku gatavos nažus un turpat meistaroju pusgatavos,” komentē raunēnietis. Deviņdesmito gadu beigās par viņu rakstījuši “Pavardā”, un žurnāliste ierosinājusi Raunā tapušajiem nažiem piešķirt atpazīstamību. Ja Jūrmalā ir dzintara krelles, Siguldā — spieķi, kāpēc Raunā nevarētu būt naži? “Meklēju elektrisko dedzinātāju un sāku rakstīt,” atceras Varis. Kopš tā laika tūristi var iegādāties suvenīru, kuru rotā uzraksts “Rauna” un meistara iniciāļi. Desmit gadu laikā naži izklīduši pa visu Latviju un aizceļojuši arī aiz tās robežām. Amatnieks nejauši uzzinājis, ka viņa darinājumus centušies realizēt pārpircēji. “Man ir ieteikuši, lai sēžu mājās, ražoju un atdodu realizēt citiem. Nepiekritu, jo man vajadzīgs tikt ārā no četrām sienām, cilvēkos,” stāsta pensionārs. Šī saskarsme piedod dzīvei jēgu. Vasarā cilvēki, kas ierodas aplūkot Raunas Staburagu, labprāt aprunājas un uzklausa Vara stāstījumu. “Visu mūžu esmu nodzīvojis Raunā, zinu tās vēsturi, interesantākās vietas, to visu varu cilvēkiem pastāstīt,” gandarīts amatnieks.
