Nupat daudzi no jums kopā ar ģimeni mājās pie eglītes svinēja Ziemassvētkus, baudot svētku maltīti un dāvināšanas prieku.Nupat daudzi no jums kopā ar ģimeni mājās pie eglītes svinēja Ziemassvētkus, baudot svētku maltīti un dāvināšanas…
Kāds ciemos sagaidīja Ziemassvētku vecīti, cits satika sen neredzētus, bet mīļus cilvēkus, vēl kāds pavisam vientuļš gulēja palātas četrās sienās.
Nespēju nedomāt par tiem cilvēkiem, kurus Ziemassvētku laikā satiku SIA „Smiltenes Sarkanā Krusta slimnīca” ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļā. Viņus ar pašu sarūpētām dāvanām un priekšnesumiem bija atnākusi iepriecināt Smiltenes skolu jaunatne.
Atzīšos, ka bija emocionāli grūti to visu vērot, jo tās ir vientuļas un noskumušas sirsniņas, kuras alkst pēc uzmanības, sirdssiltuma un arī žēlastības.
Un tad neviļus nāk prātā „Latvijas lepnuma” ceremonijā dzirdētais. Mecenāts Jānis Apsītis teica: „Ja reiz tev ir dots kas vairāk, tev ir citiem jāpalīdz. Ja katrs Latvijas iedzīvotājs vienu reizi izdarīs labu darbu, tad tie jau būs divi miljoni labo darbu…”
Smiltenes ģimnāzijas 10. klases skolniece Adele Bērziņa ir piemērs mecenāta teiktajam. Viņa pirms vairākiem mēnešiem pieteicās par brīvprātīgo ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas iemītniekiem, jo pamanīja, ka viņi nav tik smaidīgi, cik varētu būt.
Jauniete iet pie šiem cilvēkiem un sarunājas. Kādam tā šķitīs klačošanās, bet citam tas nozīmē ļoti daudz.
Tieši tāpēc jaunajā gadā vēlu vairāk labu darbu, bet mazāk vientuļu un noskumušu siržu.
