Kad par savas partijas likvidāciju bija paziņojis Šlesers, par jaunas Rīgas partijas dibināšanu paziņoja Ušakova vietnieks Ameriks. Kāda krievvalodīga sieviete to sajūsmīgi komentēja:
“Tagad Ušakovs ar Ameriku varēs mainīties amatiem gluži tāpat kā Putins ar Medvedevu.” Cilvēciņam likās, ka matuškā Krievijā līdzšinējā kārtība pastāvēs mūžīgi, bet Rīgas domes līgumi ar Kremli un partiju “Vienotā Krievija” saglabāsies kā Latvijas krievvalodīgo šovinistu stiprā aizmugure.
Kad vēl pirms parakstu vākšanas es rakstīju par gaidāmajām jukām Krievijā, es domāju tieši šo situāciju. Ja tagadējie notikumi Maskavā, Sanktpēterburgā un citur risinātos pirms Lindermana iniciētās parakstu vākšanas, domāju, gribētāju parakstīties būtu krietni mazāk.
Krievijā nenotiek cīņa starp ideoloģiski atšķirīgām partijām, runa ir galvenokārt par vēlēšanu viltojumiem un par to, ka tautai galīgi apriebusies līdzšinējā sistēma. Vēlēšanu viltojumi bijuši arī pirms četriem gadiem, bet šoreiz tas notika ļoti robusti – lai tikai “Vienotā Krievija” saglabātu savas pozīcijas parlamentā.
Jau gada sākumā internetā savu atmaskojumu kampaņu sāka jurists Navaļnijs, kurš Putina loloto partiju nosauca par “blēžu un zagļu partiju”. Kļuvis populārs, Navaļnijs aicināja vēlētājus balsot par jebkuru citu partiju, izņemot minēto “žuļiku bandu”. Un internets publicēja tūkstošiem faktu, kas apliecināja valdošās kliķes blēdības un nesodāmību. Un Navaļnijs vairs nebija vientuļš.
Kremļa polittehnologs Surkovs bija izveidojis tā saukto suverēno demokrātiju ar vairākām kabatas partijām. Komunisti Zjuganova vadībā sāka līdzināties trešā vai ceturtā uzlējuma tējai. Cirkus klauna Žirinovska liberāldemokrāti vēl PSRS sabrukuma brīdī radās kā čekas projekts, un Žiriks savu lomu spēlējis godam.
Surkova oriģinālais veidojums ir “Taisnīgā Krievija” ar Mironovu priekšgalā. Partija ar bizamžurku simbolā domāta kā kreisi orientēta alternatīva, bet, kad Mironovs atļāvās runāt pret Putinu, viņš zaudēja spīkera amatu augšpalātā. Vēl līdz vēlēšanām tika Javlinska “Jabloko”, bet šai partijai tika noblēdītas vismaz puse no vēlētāju balsīm.
Daudzas partijas līdz vēlēšanām netika. Piemēram, kad enerģiskais altajietis Rižkovs Centrālās vēlēšanu komisijas atteikumu pārsūdzēja Strasbūras tiesā, Čurovs lika atkārtoti savākt divus miljonus parakstu, kas īsā laikā vairs nebija iespējams. Mihails Gorbačovs centās izveidot mūsdienīgu sociāldemokrātisku partiju, bet Kremļa ideologs Surkovs atklāti pateica: “Nepūlieties, mēs jūsu partiju tik un tā nereģistrēsim.” Tagad Gorbačovs, kuram daļēji pieder demokrātiskā avīze “Novaja Gazeta”, kopā ar izslepkavotās redakcijas vadītāju Muratovu ir vieni no aktīvākajiem, kuri pieprasa vēlēšanu rezultātu anulēšanu.
Kamēr protestētāju bija daži tūkstoši, tikmēr Kremlis par atbildi Maskavā ieveda Dzeržinska divīziju. Kad Bolotnajas laukumā pulcējās līdz 70 tūkstošiem (skolēniem un studentiem nebija iespēju piedalīties), tad omoniešiem atlika tikai apjukumā smaidīt. (Starp citu, vienīgie nekārtību cēlāji manifestācijas laikā bija mūsu Lindermana cīņu biedri nacionālboļševiki, bet viņi ātri tika izolēti.)
Un vēl viena piebilde. Protesta mītiņi rīkoti arī ārzemēs, kur vien prāvāka krievu kopiena. Izņemot Latviju.Ārzemju prese notikumus Krievijā jau sauc par “sniegoto revolūciju”.
Kas tālāk?Precīzi prognozēt pagaidām grūti, bet pasaules oranžo revolūciju prakse liecina, ka notikumi mēdz risināties ļoti strauji. Kādi bija manifestu galvenie lozungi? Tika prasītas pārvēlēšanas. Un ļoti skaļi bija lozungi, kurus Maskavas centrālā televīzija “kautrējās” parādīt – “Krieviju bez Putina!” un “Čurovu cietumā!”.
Putins jau paguvis sevi reģistrēt prezidenta vēlēšanām, priekšvēlēšanu kampaņas vajadzību uzticot nevis savai partijai, bet bezpartejiskajai Tautas frontei. Negribas šim cilvēkam zaudēt sev sarūpētās ērtības – pili Gilindžikā, Abramoviča dāvināto milzu jahtu. Par Putinu stāv un krīt visa čekistiskā mafija, jo Putina varas princips ir jau kādreiz Stresnera formulētais: “Draugiem – viss, pretiniekiem – likums.”
Kad pirms kāda gada rakstīju, ka neredzu Putinu atgriežamies prezidenta krēslā, viens otrs laikam nodomāja, ka tā tikai tāda muldēšana. Ne visiem patīk analizēt politiskos procesus dziļāk. Tagad Putinam kļūst aizvien mazāk cerību uz panākumiem, manuprāt, viņam vajadzētu noslēgt vienošanos ar saviem draugiem un aiziet pensijā. Gan jau draugi parūpētos par ģenerāļa pakāpes piešķiršanu.
Izveidotā putinokrātijas sistēma nav pieļāvusi pat domu, ka politiķu saimē jāgādā par jaunu maiņu. Tāpēc jautājums ir par to, kas nāks vietā. Tas var būt Rogozina tipa melnstrādnieks un tikpat labi var būt demokrāts Rižkovs. Arī starp gubernatoriem var parādīties kāda redzama figūra. Bieži gadās, ka šāda tipa revolūcijas noved pie vēl sliktāka režīma par gāzto.
Grūti pateikt, cik lielā mērā smadzenes apskaidros šie notikumi Latvijas lindermaniem un saskaņiešiem. Viens pieredzējis ārsts šajā nometnē saskatījis stipru šizofrēnijas auru. Vai Ušakovs saprot, kādu ļaunumu saskaņiešiem viņš nodarījis, parakstoties par krievu valodu kā otru valsts valodu? Lai tagad piedalītos referendumā un balsotu par krievu valodu – tur patiešām jābūt bez smadzenēm. Situācija ir manījusies!
