Kāpēc mēs paši neprotam novērtēt to, kas mums ir labs un skaists. Tā vietā rejamies kā suņi.
Kāpēc mēs paši neprotam novērtēt to, kas mums ir labs un skaists.
Tā vietā rejamies kā suņi.
Lai gan laika apstākļi nu galīgi neliecina, ka esam aizvadījuši jau otro adventi, tomēr laika vecis arvien uzstājīgāk atgādina, ka pavisam drīz beigsies vecais un sāksies jaunais gads. Lai svētku gaidīšanas laiks būtu priecīgāks un gaišāks, daudzviet ir iedegtas svētku egles.
Šoreiz par Valkas pilsētas galveno egli, kura jau kādu laiku izsaukusi sabiedrības šūmēšanos. Vieni par to priecājas, sakot, ka šogad novada domes īpaši padomājusi par triju krāsu lampiņu virtuvēm, otri – viszinīgi, pirkstu kratot, to nodēvējuši par krīzes egli un diskutē par egles kupluma un skaistuma trūkumu.
Cilvēki mīļie, vai tiešām esam kļuvuši tik ļauni un nīgri, lai aprietu visu, kas notiek mūsu pilsētā? Vai tiešām nespējam priecāties par to vien, ka, neskatoties uz grūtajiem laikiem, egle ir uzstādīta, turklāt – izmeklēta un atvesta no meža. Līdz šim vairākus gadus Lugažu laukumā izgreznoja vienā stūrī augošo egli, bet šogad tā uzstādīta netālu no pilsētas kultūras nama.
Katru rītu, ejot uz darbu, priecājos par svētku ugunīs izgaismoto centru. Domāju, daudziem ir svētku sajūta un gandarījums, ka pilsēta mirdz svētku ugunīs. Par svētku rotā saposto pilsētu brīvdienās no kāda paziņa iebraucēja saņēmu komplimentus.
Tas lika aizdomāties, kāpēc mēs paši neprotam novērtēt to, kas mums ir labs un skaists. Tā vietā rejamies kā suņi un ar negāciju dubļiem aplejam tos, kas kaut ko cenšas darīt mūsu labā.
