Izejas nav ?
Izejas nav ?
Monologu pierakstīja Titovs S
Trīs
gadus atpakaļ firma, kurā strādāju es, izjuka. Izrādījās, ka arī
nodokļus saimnieks par mums nebija maksājis. Uz „biržu” iet arī
nebija jēgas. Kaut kā cīnījos ar „haltūrām”, būdams labs, ne slikts
meistars – celtnieks. Ļaudīm beidzās nauda, beidzās arī manas
„haltūras”. Piepelnījos saimniecībās, tur – pieci līdz septiņi
lati, papildus kartupeļu maiss vai gurķīši, nebadojos. Tiesa, no
dzīvokļa gan izlika, par nemaksāšanu. Bet, no kā lai maksāju? Nu,
nav man naudas.
Likties nebija kur, tāpēc aizgāju un
stājos uzskaitē Nodarbinātības Valsts Aģentūrā. Pēc pāris dienām
ierados uz „iepazīšanās stundu”. Daudz mūs tādu, nelaimes brāļu,
sanāca. Daudz to ir priekš mūsu mazās pilsētas, 28 cilvēki, es
saskaitīju. Sēžu un klausos jaunu, galvenais, paēdušu meiteni. Un
stāsta viņa mums to, ko mēs paši varētu mājās mierīgos apstākļos
uzmanīgi izlasīt – par to, kā jāsarunājas ar darba devēju utt.
Paveros visapkārt… viens otrs jau iemieg, kurš „mušas” skaita,
bet nevienu neinteresē tas, ko mums mēģina iestāstīt meitene –
speciālists. Es te tā padomāju – cik jūsu tādu liekēžu visā valstī,
kas neko neražo, skaitās speciālisti un saņem algu latu 300 apmērā?
Cik jūsu ir – tūkstotis, desmit, divdesmit,
simts?
Pēc tam pie
karjeras speciālista uz testiem nokļuvu. Varbūt arī vajadzīgs ir
šis speciālists jauniem cilvēkiem, bet man, cilvēkam, kuram jau
sestais gadu desmits iet un kurš par sevi zina jau daudz, un kurš
jau ir izvēlējies sev profesiju pēc prāta un sirds patikas?
Izrādās, bez šī speciālista slēdziena es netikšu uz kursiem!
Brīnumaini, es skaidri zinu, ko man vajag, ko es gribu, bet nē –
speciālists izlems, kas man
derēs.
Aizgāju
reģistrēties trūcīgā statusā, lai saņemtu pabalstu. Smejies vai
raudi – ČETRDESMIT lati mēnesī, tam visam klāt „bomžu” paka – pāris
kilogramu makaronu un piena litrs. Skatījos es uz to „tantiņu”, kas
noformē papīrus trūcīgā statusam un prātā piemetu, cik ilgam laikam
viņas pietiks, ja ievietos ledusskapī un katru dienu pa drusciņai
zupiņā izvārīs? Saprotu, ka no badošanās jau sāk „jumts braukt”,
bet neko ar sevi nevaru padarīt. Gribas vienkārši paēst, kā
normālam cilvēkam, nevis rīt, rīt un rīt tā, lai pierītos uz visu
atlikušo
dzīvi.
Aizdzinu šīs
domas, izgāju uz ielas, bet tur redzu paziņu, kas pa miskasti
rokas… Nē, es miskastē nelīdīšu, es labāk paņemšu rokās ķieģeli
un ar to iegāzīšu kādam deputātam – ierēdnim. Paskat tik, cik viņu
daudz un ne no kā nebaidās. Iegāzīšu un par to saņemšu sodu –
cietumu… Un tikai tad valsts par mani gādās, jumtu virs galvas
iedos, pabaros, apģērbs, apaus utt. Laba doma, tikai baidos, ka
visiem cietumā vietas nepietiks. Domāju, ka daudz cilvēku ar tādām
domām atradīsies.
Es
esmu gatavs, es esmu gatavs paņemt rokās ķieģeli.
