Strausu audzēšanai Latvijā ir lielas perspektīvas. Viens no būtiskākajiem šīs nozares attīstības priekšnoteikumiem ir kooperācija.
Strausu audzēšanai Latvijā ir lielas perspektīvas. Viens no būtiskākajiem šīs nozares attīstības priekšnoteikumiem ir kooperācija.
Biedrības “Latvijas strauss” valdes priekšsēdētāja Ilona Bundze-Zdanovska uzskata, ka viņai vispiemērotākie kosmētikas līdzekļi ir tie, kas gatavoti no strausu taukiem. Viņai pieder glīta somiņa un naudas maks, kas darināts no strausādas. Šiem izstrādājumiem viņa nākotnē vēlas pievienot arī ādas jaku un glītus kovboja zābaciņus. Ļoti garšīga un Eiropas tirgū pieprasīta ir strausu gaļa, īpaši maigas ir aknas, jo pie tām nav žultspūšļa. Savukārt prasmīgi pagatavotu strausa kuņģi nezinātājs neatšķirs no liellopa mēles.
Strausu audzētāja uzzinājusi, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Džordžam Bušam esot strausādas zābaki, kuru iegādei viņš iztērējis vairāk nekā 1000 dolāru.
Varētu kļūt par rentablu nodarbi
Šis uzskaitījums liecina, ka strauskopība ne vienam vien Latvijas zemniekam varētu kļūt par rentablu nodarbi, tāpēc jābrīnās, ka daudzviet redzami plaši un neapkopti lauki, kuros kuplo usnes, nevis mierīgā riksī pārvietojas iespaidīgie putni.
Pēc cik gadiem Latvija varētu pārvērsties par strausu audzētāju valsti? “Grūti prognozēt. Gribētu, lai tas notiktu pēc trim vai četriem gadiem,” vērtē I. Bundze-Zdanovska, kurai Jēkabpils rajona Atašienē pieder viena no Latvijas divām šķirnes strausu audzētavām “Ozoliņi AB”. Otra ir Rīgas rajonā — “Salmiņu” saimniecība, kas atrodas Mores pagastā.
“Bijām Polijā pie draugiem. Varšavā notika liela starptautiska strauskopības konference. Mūs uzaicināja uz pasākumu. Tur bija iespēja pagaršot produkciju,” pirmo saskarsmi ar šābrīža uzņēmējdarbību atceras strauskope. Redzētais, dzirdētais un nobaudītais bija iespaidīgs, un Zdanovski nolēma, ka šādu biznesu varētu uzsākt arī Latvijā.
Putni stāvēja apsarmojuši
Viens no priekšnoteikumiem, lai audzētu strausus, — saimniecībai jābūt atbilstošām platībām. Putniem jānodrošina kustību iespējas, tas nozīmē, ka vienam strausam nepieciešami aptuveni 60 kvadrātmetri skraidīšanai. Tas tāpēc, lai viņam veidotos muskuļi, jo gaļa, ko iegūst no strausiem, galvenokārt atrodas kājās. Ja nebūs kustību, nebūs arī gaļas. Nelīdzēs tas, ka putnus turēs siltās, gaišās telpās un piedevām labi baros. Rezultāta nebūs.
Līdzīgu nepatīkamu pieredzi guvuši daži Latvijas strauskopji, kuri, viņuprāt, ganāmpulkam nodrošinājuši ideālus apstākļus, bet pagājis nobarošanas laiks un iznākums bijis tikai ap 15 kilogramiem. Šajā nozarē tas ir nepietiekami.
Strausi labi piemērojas Latvijas ziemas apstākļiem. Putniem vienīgi nepatīk krasa temperatūras maiņa. Viņi var atrasties siltumā vai aukstumā, tāpēc jānodrošina nojume, lai nav vēja un lai var paslēpties no lietus, jo mitrums viņiem kaitē visvairāk. Pie aukstuma strausi ir pieraduši un līdz 20 grādu salam jūtas labi. Kad Jēkabpilī termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus 30 grādiem, putni stāvējuši apsarmojuši, un tikai tāpēc, ka viņi kļuvuši mazkustīgāki, saimnieki nolēmuši telpu nedaudz sasildīt.
Pirmajā gadā neieguva nevienu cāli
“Ozoliņos AB” jau sākumā tika veidots vaislas ganāmpulks. “Mūsu mērķis bija izveidot šķirnes audzēšanas saimniecību. Sākām ar četrām strausu ģimenēm jeb 12 putniem,” stāsta I. Bundze-Zdanovska. Vienā ģimenē ir viens tēviņš un divas mātītes. Pirmos strausus uz “Ozoliņiem AB” atveda 2003. gada beigās, lai līdz nākamajai dēšanas sezonai viņi varētu adaptēties jaunajos apstākļos. Dēšanas sezona šiem putniem ir no marta vai aprīļa līdz septembrim. Atvestie strausi pa ziemu pierada pie jaunās mājvietas un pavasarī sāka dēt. Līdz tam jau bija iegādāts inkubators, olas varēja likt perēt. Strausu olu inkubācijas periods ir 42 līdz 44 dienas, viena strausu māte sezonā izdēj vidēji 40 olu.
Pirms ievietošanas inkubatorā olas tiek skenētas un vizuāli noteikta to kvalitāte. Pēc divām nedēļām olas skenē otrreiz, lai noteiktu, kurām ir attīstījies dīglis. Nederīgās olas diemžēl vairs nav lietojamas uzturā, tāpēc zināmi zaudējumi šajā procesā rodas. Par nederīgām parasti atzīst līdz 30 procentiem no perējuma olām. Šķilšanās veiksmīgi noris aptuveni 80 procentos. Pirmās divas nedēļas cāļiem ir kritiskas, tad nākamais solis — pirmie trīs mēneši, un tad jau lielākās problēmas ir aiz muguras. “Svarīga ir dezinfekcija, temperatūras un mitruma režīms. To visu mēs pirmajā gadā izbaudījām, jo neieguvām nevienu cāli,” vērtē putnkope. Darbā radusies pieredze, un tagad jau apgūti visi knifiņi, lai uzņēmējdarbība veiktos labi.
Pieprasījums pārsniedz piedāvājumu
Strauskopji uzskata, ka zemniekiem, kuri vēlas uzsākt šo biznesu, jāizspriež, kādu nozari attīstīt. Atmaksājas arī iepirkt cāļus no šķirnes audzētavām, nobarot un iegūt gaļu. Pieprasījums pēc strausa gaļas Eiropā ir lielāks nekā piedāvājums. Realizācija nesagādā nekādas problēmas, jo nedēļā pieprasa divas līdz trīs tonnas gaļas. To nevar tik lielā daudzumā saražot, jo strausi aug ilgāk nekā, piemēram, broileri, kurus var uzbarot 45 dienās.
Strausu gaļas ieguve pagaidām Latvijā nav plaši izplatīta arī tā iemesla dēļ, ka sākumā zemnieki nav zinājuši — šo putnu gaļu var izmantot pārtikā. Ganāmpulkam ir nepieciešamas atbilstošas platības, tāpēc vairāk audzētāju ir Vidzemē un Latgalē, bet Zemgalē nav neviena.
“Lai uzsāktu gaļas putnu audzēšanu, optimāls nobarojamo cāļu skaits varētu būt 30,” uzskata I. Bundze-Zdanovska. Cāļus var iegādāties jūnijā vai jūlijā. Ja ir atbilstoši turēšanas apstākļi un barošana, tad pēc gada putna dzīvsvars būs no 90 līdz 100 kilogramiem, gaļa — līdz 35 kilogramiem. Pelņa no viena cāļa nobarošanas ir aptuveni 100 latu. Šobrīd atrisināta sertificētas kautuves problēma, atļaujas ir divām — Cēsīs “Rukam” un Jēkabpils rajona Zasā.
Audzētājiem nepieciešama kooperācija
Zināms, ka īpaša delikatese ir strausa ola. Vai Latvijā ir saimniecības, kas nodarbojas ar šo nozari? “Olas netirgo, bet liek inkubatorā,” uzsver strauskope. Pirmajā apskatē izbrāķēto olu ir ļoti maz, un tās parasti izķer restorāni. Arī gaļu lielākoties pērk restorāni, pārējo nodod pārstrādei. Īpaši garšīgi esot strausu gaļas kūpinājumi, un lielveikalu tīklos tos varot iegādāties par 10 līdz 15 latiem kilogramā.
Zemnieki, kuri pieļauj iespēju nākotnē nodarboties ar strauskopību, sīkāku informāciju var iegūt interneta mājas lapā www.ratsab.lv. Vaicāta, vai viņu nebaida konkurence, ja Latvijā pārāk daudzi zemnieki izteiktu vēlmi audzēt svešzemju putnus, “Ozoliņu AB” saimnice atbild noliedzoši. Strausu audzētājiem nepieciešama kooperācija. Viens audzētājs nav spējīgs nodrošināt plūsmu, jo tad viņam būtu nepieciešams vismaz 1000 putnu ganāmpulks. Tādu kvantumu viens nevar uzturēt.
Vēl neizmantota iespēja uzņēmējdarbībai
Vizuāli apskatot lielos putnus, pirmais, ko var ievērot, ir krāšņās spalvas. Vai tās nav iespējams realizēt? Diemžēl Latvijā šo nozari attīstīt ir sarežģīti, jo krāšņās spalvas, no kurām veido boa vai vēdekļus, iegūst no putniem, kuriem ir iespējas pērties siltās smiltīs.
Ja pieaugušajiem putniem sāktu plūkt spalvas, tas radītu stresu un viņi pārstātu dēt, savukārt dabīgi izkritušās spalvas nav kvalitatīvas.
Nobarojamos cāļus pārdod laikā, kad viņu apspalvojums kļūst par pieauguša putna rotu, tāpēc arī šo materiālu nevar izmantot. Šobrīd spalvas tiek vāktas ļoti nelielā apjomā dažādu suvenīru izgatavošanai.
Pasaulē plaši tiek izmantota strausāda, no tās gatavo dažādus izstrādājumus. Šis materiāls ir līdzvērtīgs krokodilādai, turklāt nestaipās un nelaiž cauri mitrumu. Diemžēl Latvijā nav cilvēku, kuri prastu ģērēt strausādu. Arī šī varētu būt vēl neizmantota iespēja uzņēmējdarbībai.
