Miera šajā Tuvo Austrumu reģionā nebūs nekad. Tādu subjektīvu iespaidu Izraēlā pavadītajā nedēļā guvuši smiltenieši Līvija un Ivars Ādamsoni.
Miera šajā Tuvo Austrumu reģionā nebūs nekad. Tādu subjektīvu iespaidu Izraēlā pavadītajā nedēļā guvuši smiltenieši Līvija un Ivars Ādamsoni. Tas notika pērn rudenī.
Viņi nebija aculiecinieki reāliem bruņotiem konfliktiem. Vien juta gaisā pulvera smārdu, kad naktī brauca garām 20 kilometrus attālajai Gazas joslai un turpat ceļa malā redzēja Izraēlas armijas bruņutehniku un augšup slietos raķešu stobrus.
Ceļotāju subjektīvo viedokli “miera šeit nebūs nekad” veidoja atsevišķi mozaīkas gabaliņi: Izraēlā vērotais reliģiju un tautību kokteilis, armijas uzkrītošā klātbūtne Telavivas, Jeruzalemes un citu pilsētu ielās, vietējo ebreju stāstījums par arābu kvartāliem, kuros labāk neieklīst drošības apsvērumu dēļ, un citi redzējumi.
Zeme ar īpašu auru
Cilvēki, kuri bijuši Izraēlā, Līviju pirms ceļojuma brīdināja: “Izbrauksi un sapratīsi, ka nezini, kuru tiesāt.”
Vainot ebrejus, kuriem Izraēla ir apsolītā zeme un etniskā dzimtene, vai palestīniešus, kurus padzina no viņu zemes, 1948. gadā izveidojot Izraēlas valsti? “Kurš ir vainojams viņu konfliktā, patiešām nav izprotams,” pēc ceļojuma atzīst smilteniete.
Taču šī zeme ir īpaša, nešauboties Izraēlu raksturo Ivars un Līvija. “Tai ir īpaša aura. To pateiks ikviens, kurš bijis Izraēlā. Pārņem dīvainas izjūtas, ko nejūt citur. Šķiet, kaut kam jātic.”
Tas nav pārspīlēti, jo Izraēlas trešā lielākā pilsēta Jeruzaleme ir kristietības šūpulis. Tur savulaik piedzīvotie notikumi, ko aizsāka Jēzus atnākšana, viņa krustā sišana un augšāmcelšanās, nevar izgaist, neatstājot nospiedumus. Starptautiskā sabiedrība gan neatzīst Jeruzalemi kā Izraēlas galvaspilsētu. Gandrīz visu valstu vēstniecības atrodas piekrastes pilsētā Telavivā.
Izraēlā ir aptuveni 6,5 miljoni iedzīvotāju. 80 procenti no viņiem ir ebreji, 20 procenti — arābi. Izraēlas imigrācijas politikas rezultātā valstī uz dzīvi apmetušies ebreji no vairāk nekā 100 pasaules valstīm. “Izraēlā nedrīkst nevienu aprunāt pat tad, ja dari to latviski,” secina smiltenieši. Dzirdot Līvijas un Ivara latviski risināto sarunu, kādā viesnīcā viņus uzrunāja ebrejs, kurš uz Izraēlu izceļojis pirms 30 gadiem no Rīgas.
Zemi dzirdina Galilejas jūra
Uz Izraēlu smiltenieši ceļoja galvenokārt tāpēc, lai redzētu Sarkanās jūras zemūdens pasauli. Taču brauciens izvērsās daudzveidīgāks un iespaidīgāks. Tagad Līvijai un Ivaram Izraēla vispirms asociējas ar svētvietām, Jēzus izstaigātajiem ceļiem, Nāves jūru un ar spilgtajiem kontrastiem dabā un cilvēkos.
Veicot tūrisma firmas “Itinero” piedāvāto maršrutu, 12 cilvēku lielā grupa, arī abi smiltenieši, šķērsoja Izraēlu visā valsts garumā, no Galilejas jūras un Golānas augstienes ziemeļos līdz Eilatas kūrortam dienvidos, Sarkanās jūras krastā.
Izraēla ir kontrastu zeme. Dienvidos plešas sausais un akmeņainais Negevas tuksnesis. Valsts ziemeļos atrodas auglīgas lauksaimniecības zemes. To apūdeņošanai valgmi sniedz Galilejas jūras jeb ezera saldūdens. Galilejas jūra ir stratēģiski svarīgs objekts — vienīgā saldūdens krātuve Izraēlā. Tai blakus esošās Golanas augstienes, Izraēlas okupētā teritorija, nozīmē pieeju saldūdens krājumiem. Augstieņu apšaude esot ilgusi 17 gadu. Tajās dzīvojošie varēja iziet no mājām tikai aptuveni vienu stundu diennaktī, stāstījis vietējais gids. Galilejas jūrā mājo Svētā Pētera zivis, Izraēlas nacionālā ēdiena galvenā sastāvdaļa. Šo zivi ebreji gatavo dažādos veidos, pārsvarā pildītas.
Vairāk nekā puse Izraēlas iedzīvotāju dzīvo līdzenumā. Tur atrodas arī lielākā daļa rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu. Izraēla ir viena no pasaulē lielākajām dārgakmeņu slīpētājām un apstrādātājām. Ceļotāji Telavivā redzēja pasaulē lielāko briljantu biržu debesskrāpī.
Ivars, būdams lauku uzņēmējs, vairāk interesējās par Izraēlas lauksaimniecību. “Zeme tur ir auglīga, taču tā nepārtraukti jālaista, lai neizdegtu,” viņš stāsta. “Visu sev vajadzīgo viņi saražo paši. Izraēla neieved neko no tā, ko var izdarīt pati. Ja dzērvenes ir gatavas, piemēram, februārī, tad tās Izraēlā ēd tikai šajā mēnesī. Nav kā Latvijā, kur ievestie augļi un dārzeņi veikalos pieejami visu gadu.
Liela daļa lauku saimniecību Izraēlā bija veidotas kā kibuci — ciemati un kopienas, kuros cilvēki kopīgi veic darbu, dalot īpašumus un ienākumus. Tagad kibucu esot palicis maz. Tie likvidējoties, un vietā nāk privātīpašums.
Kristās ar Jordānas upes ūdeni
Netālu no Galilejas jūras ir Haifas pilsēta. Būt Izraēlā un neredzēt Haifu ir nepiedodami, uzskata ebreji.
Haifas lepnums ir bahāistu iekoptie terasveida dārzi klintīs. “Bahāisma piekritēji kalpo Dievam, iekopjot dārzus visā pasaulē. Viņi tic, ka visām tautībām ir viens Dievs,” par uzzināto stāsta Līvija.
Tuvu Haifai atrodas Nācarete — pilsēta, kurā dzīvoja Jēzus māte Marija. Tur viņai par godu uzcelta iespaidīga baznīca. Interesenti turpat var nopirkt Jāņa Kristītāja kreklus un kristīties Jordānas upes ūdenī. Vispirms jānovelk viss apģērbs. Uz kailas miesas jāuzģērbj no kokvilnas auduma šūtais krekls baltā krāsā. Tad jābrien Jordānas upē un trīs reizes jāiegrimst ūdenī tā, lai pat galva nepaliktu ārpusē. Smiltenieši to izdarīja īpašā gaisotnē. Tobrīd upes krastā mācītājs lasīja sprediķi un kristīja mūķenes, lejot viņām uz galvas upes ūdeni. Pēc tam sākās reliģiski dziedājumi. Dziesmu pavadījumā ceļotāji brida ūdenī un paši iesvētījās.
Trīs reliģiju svētā pilsēta
Baltu mūru pilsēta tuksnesī — tādu pirmo iespaidu smilteniešiem atstāja Jeruzaleme. Viņi to pirmo reizi vēroja no vislabākās skatu vietas, — Eļļas kalna.
Jeruzaleme ir svētā pilsēta triju reliģiju pārstāvjiem — kristiešiem, jūdiem un musulmaņiem. Te atrodas kristiešu Svētā kapa baznīca, jūdaistu Raudu mūris un musulmaņu Klinšu kupola mošeja. Līvija un Ivars tuvumā neredzēja tikai pēdējo. Mošeja slejas musulmaņu apdzīvotā kvartālā. Uz turieni tūristiem pavadonis neieteica doties.
Jūdaistu nozīmīgākā svētvieta ir Raudu mūris. Augstā siena ir vienīgā tempļa daļa, kas saglabājusies no ķēniņa Heroda laikiem. Mūsdienās tā kļuvusi par ticīgo ebreju lūgšanu vietu.
“Lai piekļūtu pie Raudu mūra, jāiziet pārbaudes, līdzīgi kā šķērsojot valstu robežu,” saka Līvija. Uzstādītas novērošanas kameras. Tuvumā ir daudz Izraēlas karavīru. Smiltenieši, tāpat kā pārējie, savu lūgšanu uzrakstīja uz zīmītes un iebakstīja papīra lapiņu starp mūra akmeņiem. Sievietes un vīrieši pie Raudu mūra dodas nošķirti, katrs savā pusē, kas atdalītas ar žogu. Pēc lūgšanas projām jādodas, sākumā kāpjoties atmuguriski.
Kristiešu galvenā svētvieta ir Svētā kapa baznīca — vieta, kuras tuvumā Jēzus tika sists krustā, apbedīts klinšu alā un augšāmcēlās. Mūsdienās Golgātas kalns ir neliels, ar baznīcām apbūvēts pilsētas kvartāls, ko savieno šauras ieliņas. Uz turieni ved Krusta ceļš ar 14 pieturas vietām jeb baznīcām. To izstaigā tūkstošiem kristiešu, lai piedzīvotu Pestītāja ciešanas viņa pēdējā ceļā.
Krusta ceļš ved pa nelielu kvartālu senās Jeruzalemes centrā. Ceļa sākumā ir Jēzus nodevēja Jūdas mājas drupas, uz kurām uzceltas publiskās labierīcības.
Eļļas kalnā smiltenieši senu olīvkoku dārzā redzēja vietu, kur Jūda nodeva Jēzu romiešiem. “Olīvkoki ir divus tūkstošus gadus veci, ar cauriem vidiem,” stāsta Ivars. “Dārzā atrodas Jaunavas Marijas kapavieta, bet dziļi pazemē aiz tās — ļoti spēcīga svētbilde. Redzējām akmeni, uz kura Jēzus raudādams skatījās uz iekarotāju nomocīto Jeruzalemi. Tajā vietā uzcelta visu nāciju baznīca Gefsimānija.”
Ir Nāves jūra un Sarkanā jūra
Ievērojams apskates objekts Izraēlā ir Nāves jūra. Tā ir sāļākā jūra dziļākajā sauszemes ieplakā, kurā ūdenslīmenis ir 400 metru zemāks par pasaules okeāna gultni.
Ceļš uz Nāves jūru ved cauri tuksnesim. Saplaisājušo zemi dažviet atdzīvina zaļi kvartāli — dateļpalmu un banānu birzis. Ceļā gids tūristiem norāda uz alu kalnos, kurā kāds kazu gans nejauši atrada māla podos noglabātus senos Toras svētos rakstus.
Nāves jūras krastā uzceltas lepnas sanatorijas. “Uz tām uzlabot veselību brauc cilvēki no visas pasaules,” stāsta Līvija. “No Nāves jūras minerālsāļiem un dūņām ražo kosmētikas produkciju. Slavenākā firma ir “Ahava”. Latvijā ir pieejama “Dr. Nona” produkcija.”
Arī smiltenieši uz savas ādas izmēģināja jūras dūņu efektu. No jūras dibena “izmakšķerēja” dūņu gabalus, sasmērēja ķermeni kā ar ziepēm un uz brīdi atstāja dūņas kā kosmētisku masku. “Pēc tam āda bija maiga kā zīds,” priecājas ceļotāji.
Smiltenieši pārbaudīja arī dzirdēto — Nāves jūrā pat peldētnepratējs noslīkt nevar. Tā ir patiesība. Sāļais ūdens cilvēku ceļ uz augšu kā pludiņu.
Citas — Sarkanās jūras — krastā atrodas populārs Izraēlas kūrorts Eilata. Šajā vietā robežojas Ēģipte, Izraēla un Jordānija. Eilatas infrastruktūra vērsta tikai uz atpūtu un izklaidi un ir iecienīta niršanas vieta. “Eilatā ļoti labi atpūtāmies divarpus dienas,” stāsta Līvija. “Kuģītī ar stikla dibenu skatījāmies skaisto Sarkanās jūras zemūdens valstību ar daudzkrāsainajām zivīm un koraļļu rifiem. To var redzēt arī astoņus metrus dziļi jūrā izbūvētos pastaigu laukumos ar stikla logiem, ja negribas jūrā nirt pašam. No krasta šīs celtnes izskatās kā baltas bākas.”
Ja vēlreiz brauktu uz Izraēlu, tad tāpēc, lai atpūstos Eilatas un Nāves jūras kūrortos, pieļauj Līvija.
Tūristu plūsmu uz šo zemi lielā mērā ietekmēs tas, kā tālāk pavērsīsies Izraēlas un palestīniešu attiecības. “Vai nebija bail?” šo jautājumu, iespējams, dzird daudzi Izraēlas apceļotāji.
***
Pasaule neziņā par palestīniešu nākotni
“Kaujinieku grupējumam “Hamas” uzvarot palestīniešu vēlēšanās, politiķi un analītiķi ceturtdien (2006. gada 26. janvārī) visā pasaulē ziņoja par “grūto laiku sākumu” un “sarežģītu situāciju” Izraēlā un palestīniešu teritorijās. Gadiem iestrēgušā miera procesa turpinājums tagad būs atkarīgs no “Hamas” spējas mainīties un Izraēlas gatavības samierināties ar situāciju, kad palestīniešu valdību veido cilvēki, kuri nekad nav atkāpušies no solījuma iznīcināt “cionistisko ienaidnieku” un saistīti ar aptuveni 60 pašnāvnieku uzbrukumiem pēdējo piecu gadu laikā.
ASV un Eiropas Savienība atteikušās runāt ar “Hamas”, pirms grupējums noliks ieročus un atzīs Izraēlu. Vēlēšanu uzvarētāji savukārt vairākkārt uzsvēruši, ka to darīt negrasās.”
Ziņu aģentūras 2006. gada 27. janvārī
Rietumkrastā sarīko grautiņu
“Izraēlas policistiem mēģinot nojaukt vairākas nelikumīgi uzbūvētas ēkas okupētajā Rietumkrastā, sadursmēs ar ebreju kolonistiem ievainoti vairāk nekā 160 cilvēku. Ultranacionālisti Amonas ebreju apmetnē iebarikadējās ēkās un uz to jumtiem, apmētāja policistus ar akmeņiem un pudelēm. Likumsargi pret protestētājiem vērsās ar ūdensmetējiem.
Izarēla pēc Gazas joslas evakuācijas apņēmusies atstāt arī vairākas apmetnes Rietumkrastā, taču to nevēlas pieļaut daudzi kolonisti.”
Ziņu aģentūras 2006. gada 2. februārī
“Hamas” prasa vairāk
“Hamas” politiskais līderis Kaleds Mešāls BBC pavēstījis, ka grupējums varētu piekrist sarunām un ilgstošam mieram ar Izraēlu, ja tā atgrieztos savās 1967. gada robežās — tas nozīmētu atteikšanos no visa Rietumkrasta un Austrumjeruzalemes. Izraēlas politiķi šādu iespēju nekad nav pieļāvuši.
Ziņu aģentūras 2006. gada 9. februārī
